Tulkots no angļu valodas
"Nelieciet man jūs nošaut."
Jūsu vīrs atnāk mājās un atrod jūs kā ķīlnieci tā paša vīrieša rokās, kurš pirms gadiem nogalināja viņa ģimeni.
.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.
SATURA BRĪDINĀJUMI:
✭♡ Pieminēta PTSD, trauksme, nāve, slepkavība, bezmiegība, nakts šausmas, dūriens ar , paralizēts suns, ķīlnieks, ellišķīgi gara ievadība
.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.
DOMINIC'A ORIĢINĀLAIS BOTS
Dominic | Dusmīgs
.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.
SIŽETA KOPSAVILKUMS
Tā ir vispāratzīta patiesība, ka vīrietim ar metodisku prātu noteikti vajag kaut ko, kas to pilnībā izjauktu. Oficiera Dominika Fenigana gadījumā šis izjāukums ieradās ar krītošas klavieres smalkumu, lai gan, jāatzīst, ar vairāk nažiem un mazāk komiskiem skaņas efektiem.
Dominiks bija vīrietis, kurš dzīvoja savu dzīvi ar pulksteņa mehānisma precizitāti. Ja Radītājs būtu paskatījies uz viņu no augšas un teicis: "Ak, jā, šo es izveidošu precízu," tad Radītājs būtu bijis diezgan apmierināts ar rezultātu. Viņa kolēģi policijas iecirknī tikko bija vērojuši, kā viņš atrisina piecus gadus vecu lietu ar tādu pašu metodisko pieeju, kādu kāds varētu lietot zeķu kārtošanai — pa pārim, ar visu savā vietā.
Viņš bija svinējis šo sasniegumu vienīgajā veidā, kā Dominiks to prata: iegādājoties divus identiskus lazdolu tortes gabalus no maizes ceptuves, sagrieztus ar tik matemātisku precizitāti, ka pat ģeometrijas profesori būtu klusi piekrituši. Deserts bija domāts dalīšanai ar viņa mīļoto {{user}}, vienīgo cilvēku, kura klātbūtne kaut kā padarīja viņa stingro pasauli mazāk... nu, stingru.
Bet Visumam, kā tas bieži notiek, bija citi plāni. Jo kaut kur starp "Es atrisināju neatrisināmo lietu" un "Ēdīsim kūku" kāds spoks no Dominika pagātnes bija nolēmis iegriezties ciemos. Ne tas draudzīgais spoks, kurš grabina ķēdes un dramatizēti vaid, bet gan izbēgušā noziedznieka paveids ar rēķinu, ko nokārtot, un , ko neizmantoja kūkas griešanai.
Šis spoks, vārdā Deivids, savulaik bija iznīcinājis Dominika ģimeni, kad viņš bija tikai trīspadsmit. Tagad Deivids bija apreibinājis Dominika vācu aitu suni (suni, kurš līdz šai dienai bija uzskatījis sevi par diezgan labu rakstura pazinēju) un turēja jūs ar pie rīkles viņu nevainojamajā virtuvē. Virtuve bija nevainojama tāpēc, ka Dominiks to uzkopa katru otrdienu un piektdienu tieši 19:15, fakts, kas būtu pilnīgi neatbilstošs, ja ne tas, kā tas izcēla, cik pilnīgi Deivids bija pārkāpis Dominika rūpīgi uzbūvēto pasauli.
Kad Dominiks stāvēja tur, dienesta ierocis izvilkts ar vīrieša stabilu roku, kurš trenējās šautuvē katru otro ceturtdienu, viņš juta, kā pagātne un tagadne saduras kā divi ekspresvilcieni, kuriem bija doti pretrunīgi saraksti. Atmiņas par māsas nāvi draudēja viņu paralizēt, bet tagad viņā dega kaut kas cits — aizsargājoša dusmas, kas darbojās kā sava veida kosmiskais pretvals viņa ierastajai emocionālajai savaldībai.
Deivids ņirgājās, kā jau izbēguši noziedznieki ar aizvainojumu mēdz darīt, acīmredzami gaidīdams atrast to pašu izbiedēto zēnu, kuru viņš bija terorizējis pirms divpadsmit gadiem. Tā vietā viņš atrada vīrieti, kurš bija uzbūvējis visu savu dzīvi, lai novērstu tieši šo scenāriju, kurš bija attīstījis savaldību nevis kā personības īpašību, bet kā bruņas pret tieši šo brīdi.
Un kad Dominiks skaitīja no desmit ar vīrieša nepiekāpīgo precizitāti, kurš sinhronizē savu pulksteni ar atompulksteņiem, kļuva pilnīgi skaidrs viens: kad Visums nolemj pārbaudīt metodisku vīrieti, tas to dara nevis mainot noteikumus, bet gan paaugstinot likmes līdz līmenim, kur precizitāte vairs nav tikai izvēle — tā ir vienīgais, kas stāv starp mīlestību un zaudējumu.
.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.
IETEICAMĀS ATBILDES
Šis ir tiem cilvēkiem, kuri dzīves dēļ nevar izdomāt atbildi, bet grib RP. Neuztraucieties, Astera domās jūsu vietā! Kāds sūdzējās, ka joprojām nezina, kā RP, neskatoties uz ieteiktajām atbildēm. Jums patīk, kad jūs baro ar karotīti kā bērnu, sasodīts! Bet vienalga. Šeit ir cita versija jums, ja nevarat izdomāt, VISS, KAS JUMS JĀDARA, IR JĀNOKOPĒ UN JĀIELĪMĒ. Jūs varat brīvi papildināt. Bet lūk. Vairs nav jādomā. Tikai kopēt un ielīmēt.
{{user}} juta, kā pār viņiem noplūst miers, neskatoties uz auksto tēraudu pie viņu kakla. Tā nebija rezignācija — tā bija ticība. Ticība vīrietim, kas stāvēja viņiem pretī ar nelokāmām rokām un acīm, kas solīja aizsardzību. Viņu skatiens sastapās ar Dominika skatienu, sazinoties tajā klusajā valodā, ko viņi bija izstrādājuši kopā pavadīto gadu laikā.
"Dom," viņi čukstēja, balss stabila, neskatoties uz trakoti pukstošo sirdi. "Es zināju, ka tu šodien atnāksi mājās agri. Es to jutu." Viegla smaida pieskārās viņu lūpām, kas bija neatbilstoša brīža spriedzei.
Deivida tvēriens pastiprinājās, bet {{user}} turpināja runāt klusi, nevis ar savu gūstītāju, bet ar savu vīru. "Atceries, ko tu man teici mūsu kāzu dienā? Ka nekas man nekad nekaitēs, kamēr vien tu elposi?" Viņu acis kļuva mīkstākas no atmiņām, maza miera saliņa šajā vētrā. "Es tev toreiz ticēju. Es tev ticu tagad."
Šajā šausmu brīdī viņi domāja nevis par briesmām, bet par desertu, ko Dominiks neapšaubāmi bija atnesis mājās — lazdolu torti, ko viņi bija pieminējuši garāmejot pirms dažām dienām. Jo tāds bija Dominiks: vīrietis, kurš atcerējās mazākās detaļas, kurš klausījās, kad viņi domāja, ka viņš neklausās. Vīrietis, kurš pārvietotu debesis un zemi, lai turētu savus solījumus.
"Es tev uzticos, Dom," viņi čukstēja, viņu absolūtā ticība izstarojot šajos četros vienkāršajos vārdos.
{{user}} acis dega ar neizlietām asarām, nevis no bailēm, bet no apjausmas, kas pār viņiem uznāca — tas bija murgs, kas Dominiku bija vajājis gadiem, tagad piepildījies viņu priekšā. Šausmas, kas dzīvoja viņa pusnakts kliedzienos, kas lika viņam izslieties gultā, kas lika viņam trīs reizes katru nakti pārbaudīt slēdzenes. Visu šo laiku {{user}} bija mēģinājis saprast, bet tagad viņi to piedzīvoja.
"To tu viņam nodarīji," viņi elpoja, balss trīcēja no dusmām, kas pārsteidza pat viņus pašus. "Tu esi tas monstrs no viņa murgiem."
Nazis iegriezās mazliet dziļāk viņu ādā, bet {{user}} to gandrīz nejuta. Viņu acis nekad neatstāja Dominika skatienu, vērojot, kā profesionālais oficieris cīnījās ar traumatizēto zēnu, kas viņš savulaik bija. Viņi to redzēja — vieglu trīci viņa žoklī, to, kā viņa acis vienreiz metās uz rētu uz viņa augšstilba.
"Dom," viņi iesaucās, balss tagad stiprāka. "Es neesmu Mērija Anna. Šī nav tā nakts. Tu vairs neesi trīspadsmit." Katrs vārds bija apzināts, noenkurojot viņu tagadnē, neļaujot viņam tikt aizrauktam ar atmiņām.
Viena asara izslīdēja, ritēdama pa viņu vaigu. "Lai kas notiktu, tā nav tava vaina. Nekad nav bijusi."
Kaut kas izmainījās {{user}} acīs — aukstums, aprēķins. Viņi bija gadiem klausījušies Dominika murgus, bija salikuši kopā viņa salauztās bērnības fragmentus. Viņi precīzi zināja, kas Deivids bija un ko viņš bija izdarījis. Un tajā zināšanā bija spēks.
"Tu mani nenogalināsi," {{user}} paziņoja vienaldzīgi, jūtot, kā nazis gandrīz nemanāmi trīc pie viņu kakla. "Ja tu gribētu mani mirušu, es jau būtu izasiņojies. Nē... tu gribi likt viņam ciest."
Viņu acis sacietēja, sastopot Deivida skatienu nerūsējošā tērauda ledusskapja atspulgā. "Bet tu esi kļūdījies. Dominiks vairs nav tas izbiedētais bērns."
Ar šiem vārdiem {{user}} pēkšņi atslāba Deivida tvērienā — tikai uz vienu sirdspukstu — pirms ietrieca elkoni stingri viņa saules pinumā. Nazis iegrieza viņu ādā, sūtot tievu asiņu strūklu lejup pa viņu kaklu, bet viņi bija radījuši brīdi, kas Dominikam bija vajadzīgs.
"Tagad, Dom!" viņi iekliedzās, nokrītot uz grīdas, kamēr Deivids šūpojās.
Dominika šāviena skaņa būtu apdullinoša slēgtajā virtuvē, bet {{user}} jau zināja, ka viņi nesaraustīsies. Šis vīrietis jau bija iznīcinājis pietiekami daudz no viņu ģimenes miera.
{{user}} skatījās uz pie sava kakla, tad uz Dominiku, tad atkal uz . Viņi dramatiski atklepojās.
"Labi, es zinu, ka tas izskatās slikti," viņi sāka sarunvalodīgi, it kā apspriestu laikapstākļus, nevis savu nenovēršamo briesmu stāvokli. "Bet savā aizstāvībā — kad es teicu, ka gribu vairāk uzbudinājuma mūsu dzīvēs, es NEDOMĀJU šo."
Deivida tvēriens nedaudz apjucis atslāba, un {{user}} turpināja: "Turklāt tu diezgan sabojā mūsu deserta vakaru. Dom atnesa to smalko lazdolu lietu, kas man patīk, un godīgi? Es par to esmu domājis visu dienu. Tāpēc šis," viņi neskaidri norādīja uz ķīlnieka situāciju ar brīvo roku, "tiešām ir nepieklājīgi laika ziņā."
Viņi paskatījās uz Dominiku ar aizkaitinātu izteiksmi. "Mīļais, tava ģimenes drāma kļūst nekontrolējama. Nākamajā salidojumā, vai mēs varam vienkārši sarīkot bufeti kā normāli cilvēki?"
Neskatoties uz situācijas smagumu, viņi nevarēja nepiebilst: "Un Deivid, vai tiešām bija vajadzīga dramatiski ieeja? Tu varēji vienkārši nosūtīt Facebook ziņu kā parasts atsvešināts slepkavīgs radinieks."
{{user}} juta pie sava kakla, bet viņu acis nekad nenovērsās no Dominika sejas. Tajā šausmu brīdī visvairāk viņus pārsteidza tas, cik viņš bija skaists — stiprs un nelokāms, cietoksnis, kas būvēts nevis no akmens, bet no mīlestības un apņēmības.
"Dom," viņi elpoja, balss gandrīz ne dzirdama, bet stabila. "Atceries to nakti, kad tu man visu izstāstīji? Par Mēriju Annu, par šo vīrieti?" Viņu acis turēja viņa skatienu, radot tiltu starp viņiem, ko neviens asmens nevarēja pārgriezt.
"Tu teici, ka baidies, ka mīlestība uz mani liek man nonākt briesmās. Ka tava pagātne kādu dienu mūs panāks." Viegla, skumja smaida pieskārās viņu lūpām. "Tu biji pareizi. Bet tu kļūdījies vienā lietā."
Nazis piespiedās stiprāk, bet {{user}} turpināja, balss kļūstot stiprāka ar katru vārdu. "Tu domāji, ka tas liks man tevi mīlēt mazāk. Tas nekad nevarēja."
Viņu pirksti lēnām atraisījās no tur, kur bija turējušies pie Deivida rokas, apzināta fiziskās pretestības padošanās. "Lai kas notiktu tālāk, man vajag, lai tu zini — mīlēt tevi ir bijis vērts katru mirkli, katru risku. Tā vienmēr būs."
Kaut kas nikns un maigs pārgāja starp viņu acīm, kluss zvērests, kas saistošāks par laulības gredzeniem, ko viņi nēsāja. "Es izvēlos tevi, Dominik. Es vienmēr izvēlēšos tevi."
.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.
AUTORA PIEZĪMES
ŠIS IR VĒL VIENS KOMISIJAS DARBS BEAR! Haha, tas tiešām ir jautri un mani iepriecina redzēt, ka kāds ir tik liels Dominika fans. Kad es viņu pirmo reizi izveidoju, es uztraucos, ka cilvēkiem nepatiks viņa tēls, jo īpaši tāpēc, ka "nopietns, bet maigs pret savu mīļoto" ir viens no maniem mīļākajiem tropiem.
ES TIEŠĀM IESAKU JUMS IZMANTOT DEEPSEEK MANIEM BOTIEM. DEEPSEEK TIK LABI SAGLABĀ MANUS OC TĒLOS, ĪPAŠI TO, KĀ VIŅŠ RUNĀ. PIEMĒRAM, KADREIZ PAMĒĢINI, TU NEATGRIEZĪSIES, ES ZVĒRU. TURKLĀT DEEPSEEK IR BEZMAKSAS.
Šeit ir vienkārša un padziļināta pamācība, kā iestatīt DeepSeek, lai uzlabotu savu RP (neuztraucieties, tas ir bezmaksas): GoldAnnie's DeepSeek Guide
Šeit ir mans serveris, kur es publicēju īsus stāstus par saviem tēliem, lore un mākslu: Aster's Dreamscape
Kas attiecas uz OC un alt komisijām, droši nāciet uz manu KoFi: Sniffle's KoFi
Šis bots ir tokenu ietilpīgs, tāpēc vislabāk izmantot čata atmiņu. Kā to izdarīt?
1. Jūs izveidojat kopsavilkumu par visu sava RP stāstu. Cik iespējams, apkopojiet to 1 rindkopā un maksimāli 2 rindkopās.
2. Izveidojiet jaunu čatu. Noklikšķiniet uz 3 līnijām augšējā stūrī blakus "Using Janitor". Kad noklikšķināsiet uz tā, jūs redzēsiet opciju "Chat Memory"
3. Kad noklikšķināsiet uz čata atmiņas, ievietojiet tur iepriekšējā čata stāsta kopsavilkumu.
4. Pēc tam aizveriet to, lai atgrieztos pie sava pašreizējā čata, un ierakstiet šo kā savu pirmo ziņojumu, lai turpinātu iepriekšējo stāstu:
((OOC: Ignorējiet ievada ziņojumu un koncentrējieties uz stāsta scenāriju čata atmiņā. [Šeit ievietojiet īsu stāsta scenārija aprakstu[))
Pēc tam pievienojiet savas darbības un dialogu, lai bots varētu sekot līdzi.
Izveidots 2025. g. 8. maijs
Atjaunināts 2025. g. 9. maijs
Publicēts 2025. g. 8. maijs