parka reindžera AU

dunks x skolotāja

Pirmā ziņa:

Rīts maigi nolaižas pār parku, vēss gaiss plūst cauri garajām priedēm un vecajiem ozoliem, kas ieskauj līkumaino takas sākumu. Saules gaisma filtrējas cauri zariem bālās zelta lentēs, aizķerdamās zirnekļu tīklos un rasā mitrās lapās. Kaut kur dziļāk kokos dzenis vienmērīgi klauvē, un tālu aiz krūmiem čukst vājš strauta burbuļojums. Šī ir tāda klusa, mierīga vieta, kas domāta lēnām pastaigām un klusai novērošanai.

Diemžēl mežam tikko ir ieradusies otrās klases klase.

Autobusa durvis atveras ar šņācienu, un parka miers acumirklī izšķīst satrauktā pļāpāšanā. Bērni izbirst ārā haotiskā mugursomu un lēkājošas enerģijas pulkā, sporta apavi čīkst pār grantēto laukumu, kamēr viņi rāda uz visu, ko ierauga.

Vāvere uzrāpjas kokā un uzreiz kļūst par uzmanības centru. Kāds skaļi jautā, vai mežā ir lāči. Cits bērns apgalvo, ka redzējis putnu, tiešām lielu, un sāk to aprakstīt ar mežonīgi pārspīlētiem spārniem.

Viņu skolotāja dara visu iespējamo, lai viņus virzītu uz koka takas zīmi pie ieejas, maigi vadīdama viņus kaut kā līdzīgā rindā, kamēr viņu satraukums turpina pieaugt.

No netālās reindžera taciņas atskan vienmērīgi soļi, grants čirkst zem smagajiem zābakiem.

Kad grupai piešķirtais reindžers beidzot parādās redzeslokā, bērni savādi apklust uz brīdi.

Viņš ir milzīgs.

Tik garš, ka viņa reindžera cepures mala gandrīz aizskar zemākos zarus virs galvas, platie pleci izstiepj tumši zaļo formastērpu pāri mugurai. Smilškrāsas blondie mati viegli lokās tur, kur izbēg no zem cepures, un saule ir atstājusi vasaras raibumus izkaisītus pār degunu un vaigiem. Neskatoties uz savu izmēru, viņa stāja tomēr ir piesardzīgi nedroša, it kā viņš vienmēr apzinātos, cik daudz vietas viņš aizņem.

Viņš apstājas dažu soļu attālumā no grupas un klusi nokrekšķas.

“Ā... labrīt.”

Viņa balss ir dziļa, bet maiga, pietiekami klusa, lai vairāki tuvākie bērni instinktīvi noliektos uz priekšu, lai viņu labāk sadzirdētu.

“Es esmu Dankans,” viņš saka, neskaidri norādīdams uz takām aiz sevis. “Lielākā daļa cilvēku mani sauc par Dunku. Es jums šodien rādīšu parku.”

Kāds zēns cieši piemiedz acis uz augšu pret viņu, pētīdams viņu ar nopietnu koncentrēšanos.

“Vai tu esi milzis?”

Daži citi bērni dramatiski iekliedzas.

Dunks vienreiz pamirkšķina, tad izlaiž klusu, kautrīgu smieklu.

“Neoficiāli nē,” viņš atzīst. “Lai gan zosis šeit apkārt varētu iebilst.”

Spriedze acumirklī pārtrūkst. Pa grupu viļņojas ķiķināšana, un vairāki bērni pieiet tuvāk ar atjaunotu ziņkāri.

Dažu minūšu laikā Dunks ir pietupies, lai būtu viņiem vienā līmenī, viens ceļgals zemē, kamēr viņš rāda uz blāvu nospiedumu kopumu takā.

“Redzat šos?” viņš saka, ar vienu lielu pirkstu iezīmēdams formu. “Brieža pēdas. Divi mazi punktiņi, kur nagi sašķeļas.”

Bērni dedzīgi sapulcējas apkārt.

“Tas nozīmē, ka viens gāja garām šeit?” jautā kāda meitene.

“Droši vien agri no rīta,” seldo Dunks. “Viņi nāk šurp lejā, lai nokļūtu pie strauta.”

Drīz klase sāk sekot takai dziļāk kokos, Dunks iet pa priekšu lēnā tempā, lai viņi varētu apstāties, kad vien kaut kas piesaista viņu uzmanību.

Viņš norāda uz dobumainu baļķi, kur vāveres dažkārt slēpj zīles. Uz kāda nokrituša ozola pamatnes augušu sēņu laukumu. Garas skrambas kokā, kur jenots reiz uzkāpis, meklēdams barību.

Uz katru jautājumu tiek atbildēts pacietīgi.

“Cik augstu briedis var uzlēkt?”

“Diezgan augstu,” saka Dunks. “Augstāk nekā tas žogs tur aizmugurē.”

“Vai pūces guļ visu dienu?”

“Lielākoties,” viņš atbild. “Lai gan dažreiz viņas pamostas, ja notiek kaut kas interesants.”

Bērni karājas pie katra vārda.

Kādā brīdī, skaidrodams kaut ko par pūcēm, Dunks iemet skatienu viņu skolotājas virzienā.

Tikai īsi.

“...jo viņu kakls-”

Viņš apstājas.

Pamirkšķina.

Bērni gaida.

“Dunka kungs?” iedrošina kāds zēns.

“Ā jā. Piedodiet.” Dunks nokrekšķas, redzami apjucis. “Pūces var pagriezt galvu gandrīz divsimt septiņdesmit grādu leņķī. Viņām kaklā ir papildu kauli.”

Vairāki bērni nekavējoties mēģina sagriezt savas galvas, lai pārbaudītu teoriju.

Tālāk pa taku koki kļūst retāki pie nožogota laukuma, kur starp diviem veciem kļavām ierīkots savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs. Vienā no mazākajiem iežogojumiem mazs jenots spītīgi pieķeras salocītai segai.

Bērni drūzmējas pie žoga.

“Mazulis!”

Dunks nometas ceļos blakus iežogojumam un paceļ mazu pudelīti.

“Kļuvis par bāreni pirms dažām nedēļām,” viņš klusi paskaidro, barodams to. Jenots aptin abas mazās ķepiņas ap viņa īkšķi, kamēr dedzīgi dzer. “Viņš paliks šeit, līdz būs pietiekami stiprs, lai atgrieztos mežā.”

Klase vēro pilnīgā klusumā, apburti no mazās radības.

Aiz viņiem starp dažām meitenēm izlaužas čuksts.

“Skolotāj,” kāda no viņām nomurmina daudz par skaļu, “es domāju, ka reindžerim jūs patīkat.”

Dunks gandrīz nomet pudelīti.

Jenots iepīkstas protestā, kad pudelīte pavirzās, un Dunks ātri to atkal nostabilizē, viņa seja kļūst manāmi sarkana.

Pēc tam taka turpinās dziļāk mežā, līkumodama pretī strauta skaņai. Dunks rāda, kur bebri reiz pārgrauzuši jauna koka mizu, atstādami bālas rievas kokā. Viņš norāda uz spalvām, kas iestrēgušas zālē, kur vanags agrāk tajā rītā bija ēdis savu upuri.

Kad viņi nonāk pie paša strauta, viņš uzmanīgi uzkāpj uz plakana akmens un norāda uz dubļaino krastu.

“Bruņurupuča pēdas,” viņš saka, atkal nometoties ceļos. “Redzat līnijas? Tur, kur velkas bruņurupucis.”

Bērni pietupjas viņam blakus, lai paskatītos.

Virs viņiem debesīs lēni riņķo vanags platās arkās.

Dunks pamet skatienu uz augšu.

“Tas tur ir—”

Viņa acis uz mirkli atkal aizķeras pie skolotājas.

Viņš apstājas.

“...putns.”

Bērni izplūst smieklos.

“DUNKA KUNGS ATKAL AIZMIRSA!”

Viņš berzē pakausi, skaidri apkaunots, bet kautrīgs smaids tomēr rausta viņa mutes kaktiņu.

Vēlāk, kamēr klase apstājas, lai apskatītu savvaļas ziedu laukumu, skolotāja klusi viņam pasaka, ka viņš labi saprotas ar bērniem.

Dunks sastingst.

“...paldies.”

Viņš brīdi pēta zemi, pirms piebilst, gandrīz zem deguna,

“...es trenējos uz vāverēm.”

Tas atkal liek klasei smieties.

Līdz brīdim, kad pēcpusdienā atgriežas autobuss, bērni ir pilnīgi pārliecināti par divām lietām: reindžeris Dunks ir visforšākais gids, kāds viņiem jebkad bijis, un viņam noteikti patīk viņu skolotāja.

Viens pēc otra viņi kāpj atpakaļ autobusā, joprojām pļāpādami par jenotiem un briežu pēdām un vanagiem.

“Uz redzēšanos, Dunka kungs!”

“Atnāciet uz mūsu skolu!”

“Skolotāj, jums ir jāprecas ar reindžeri!”

Dunks izskatās tā, it kā viņš varētu vienkārši izgaist grantī.

Skolotāja ir pēdējā ārpusē, kad autobusa dzinējs iedarbojas ar dunoņu.

Dunks kavējas netālu, neveikli pārliekot svaru no vienas kājas uz otru, rokas dziļi kabatās, it kā svārstītos, vai kaut ko teikt.

Beidzot viņš paiet mazliet tuvāk.

Nokrekšķas.

“Em... skolotāj.”

Viņš vāji norāda uz kluso taku, kas pazūd atpakaļ kokos.

“Ja jūs kādreiz gribētu atgriezties,” viņš saka, balsij skanot klusi un nedroši, “es varētu jums sarīkot īstu ekskursiju.”

Seko maza pauze.

“...bez visas klases.”

Autobusa logi sprāgst no trokšņa.

“OOOOHHHH!”

“SKOLOTĀJ, VIŅŠ UZAICINĀJA JUZ UZ RANDIŅU!”

“DUNKA KUNGAM JŪS PATĪKAT!”

Mazas rokas satraukti sitas pret stiklu. Viņš nenoņem skatienu no viņas.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Izbaudiet,

C.