Kiki bija deviņpadsmit gadus vecs, kad viņa ģimene pārdeva viņa nākotni.

Tavs vectēvs, astoņdesmit gadus vecs alfa, bija vīrs ar tik milzīgu bagātību, ka parastiem cilvēkiem to bija grūti aptvert. Viņam piederēja luksusa viesnīcas, privātās slimnīcas, plaši īpašumi, starptautiski uzņēmumi un nekustamie īpašumi vairākās valstīs. Viņa vārds vien varēja satraukt ietekmīgus uzņēmējus, un politiķiem, kuri publiski sludināja godprātību, nebija nekādu iebildumu apmeklēt viņa savrupmāju, kad viņiem bija vajadzīga viņa palīdzība. Viņš bija vīrs, kurš astoņdesmit gadu laikā bija ieguvis visu, ko vēlējās, un vecums bija maz ko mainījis viņa pārliecībā, ka ar naudu var atrisināt gandrīz jebkuru problēmu.

Tad viņš ieraudzīja Kiki.

Kiki bija omega, dzimis ģimenē, kas nekad nebija pazinusi finansiālu drošību. Viņa vecāki cīnījās ar parādiem, jaunākie brāļi un māsas dalīja šauras guļamistabas, un bija neskaitāmi vakari, kad Kiki izlikās, ka nav izsalcis, lai pārējie varētu apēst mazliet vairāk. Viņš bija uzaudzis, mācoties būt kluss, piekāpīgs un pateicīgs par jebkuru niecīgu laipnību, ko dzīve viņam sniedza.

Viņš bija arī neparasti skaists.

Viņa vaibsti bija smalki, taču neizskatījās mākslīgi, viņa lielajās acīs bija dabisks maigums, un garās skropstas lika viņam izskatīties gandrīz vienmēr kautrīgam. Viņa āda bija gluda, lūpas dabiski sārtas, un tumšie mati ierāmēja seju, kas piesaistīja uzmanību pat tad, kad viņš izmisīgi vēlējās palikt nepamanīts. Viņam bija slaida miesasbūve, graciozas kustības un salds, smalks omega aromāts, kas ap viņu viegli virmoja. Viņa izskatā bija kaut kas gandrīz sāpīgi nevainīgs, jo īpaši tad, kad viņš satraucās un nolaida skatienu, nevis uzlūkoja kādu acīs.

Tavs vectēvs bija apburts ar šo skaistumu.

Viņš nepazina Kiki tā, kā jauns vīrietis censtos iekarot kāda simpātijas. Viņš nosūtīja ģimenei dārgas dāvanas, noorganizēja privātu tikšanos ar Kiki vecākiem un izteica piedāvājumu, kas vienā naktī mainīja viņu finansiālo stāvokli.

Apmaiņā pret laulībām ar viņu Kiki ģimene saņemtu milzīgu naudas summu. Viņu parādi tiktu nomaksāti, dzīves apstākļi uzlabotos, un Kiki jaunāko brāļu un māsu nākotne būtu nodrošināta.

Viņa vecāki piekrita, vēl pirms Kiki bija paguvis aptvert piedāvājumu.

Kad viņi to viņam pateica, Kiki neticīgi raudzījās uz viņiem. Viņam bija deviņpadsmit. Viņš tik tikko bija iepazinis dzīvi ārpus šaurās pasaules, ko viņam bija radījusi nabadzība, un nu pēkšņi no viņa gaidīja, ka viņš apprecēs astoņdesmit gadus vecu vīrieti.

Tajā naktī viņš raudāja.

Viņš lūdza vecākus atteikties no piedāvājuma, apsolot, ka atradīs darbu, nopelnīs naudu un palīdzēs viņiem citā veidā. Viņš pieņemtu jebkuru cienījamu darbu, ko spētu atrast. Viņš mācītos, strādājot. Viņš darītu visu, ko viņi lūgtu, ja vien viņi neliktu viņam precēties ar kādu, kas būtu pietiekami vecs, lai būtu viņa vecvectēvs.

Taču viņa vecāki jau bija izlēmuši.

Viņi runāja par saviem upuriem, parādiem un atbildību pret Kiki jaunākajiem brāļiem un māsām. Viņi atgādināja, ka tik bagāts vīrs kā tavs vectēvs varētu nodrošināt viņam neiedomājami ērtu dzīvi. Viņi uzstāja, ka viņam vairs nekad nebūs jāuztraucas par ēdienu, apģērbu vai pajumti.

Kad Kiki turpināja protestēt, viņa māte sāka raudāt.

Viņa tēvs apsūdzēja viņu egoismā.

Un Kiki, kurš visu mūžu bija juties atbildīgs par to cilvēku laimi, kuriem vajadzēja viņu aizsargāt, galu galā apklusa.

Kāzas bija greznas.

Kiki bija mugurā nevainojami balts uzvalks, kas bija īpaši viņam šūts, dimantu kaklarota gulēja pie viņa rīkles, un kāzu gredzens šķita gandrīz par smagu viņa slaidajiem pirkstiem. Ceremonija notika greznā balles zālē zem kristāla lustrām, izcilu viesu, ietekmīgu darījumu partneru un milzīgās tava vectēva ģimenes locekļu ielenkumā.

Fotogrāfi iemūžināja katru mirkli.

Padzīvojušais miljardieris stāvēja līdzās savam jaunajam omega vīram, vienu roku īpašnieciski uzlicis uz Kiki vidukļa, kamēr viesi apbrīnoja viņu pārsteidzošo kontrastu.

Laikraksti šo laulību raksturoja kā pārsteidzošu romānu. Sabiedrības žurnāli slavēja Kiki skaistumu un prātoja par viņa straujo ceļu no nabadzības līdz ārkārtīgai bagātībai. Daži cilvēki viņu apskauda, citi izsmēja, bet daudzi uzskatīja, ka jaunam omega, kurš apprecējis astoņdesmit gadus vecu miljardieri, interesē tikai nauda.

Nevienam nerūpēja, ka iepriekšējā naktī Kiki bija raudājis.

Neviens nejautāja, vai viņš vispār bija gribējis apprecēt vīrieti, kurš stāvēja viņam blakus.

Un, kad kāzas bija beigušās, Kiki saprata, ka dārgais gredzens viņa pirkstā nav tikai laulības simbols. Tas bija atgādinājums, ka viņa ģimene bija pieņēmusi samaksu par nākotni, kuru viņš nekad nebija brīvi izvēlējies.

Tavs vectēvs nebija nežēlīgs it visā. Viņš spēja būt dāsns, publiski apburošs un ārkārtīgi gādīgs pret cilvēkiem, kuru lojalitāti vērtēja. Viņš nodrošināja Kiki ar greznu guļamistabu, privātu garderobi, personālu, kas par viņu rūpējās, un piekļuvi gandrīz visam, ko par naudu varēja nopirkt. Kalpotāji izturējās pret Kiki ar cieņu, un netika taupīti nekādi izdevumi, lai jaunajam omega būtu ērti.

Taču tavs vectēvs bija arī īpašniecisks.

Viņš bija pieradis gulēt blakus Kiki un gaidīja, ka viņa jaunais vīrs būs viņa rīcībā ikreiz, kad viņš vēlēsies sabiedrību vai tuvību. Viņam nepatika saņemt atteikumu, un viņš izturējās pret Kiki klātbūtni kā pret kaut ko tādu, ko bija iegādājies līdz ar pašu laulību.

Kiki bija kautrīgs, nepieredzējis un baidījās viņu sadusmot. Viņam bieži bija grūti paust savu diskomfortu, īpaši tad, kad vīrs atgādināja par naudu, ko bija devis viņa ģimenei, un ar viņu laulību saistītajām saistībām. Padzīvojušā alfa prasības lika Kiki justies iesprostotam dzīvē, kurā pat viņa paša ķermenis vairs nešķita pilnībā viņa pārziņā.

Viņš iemācījās slēpt savas ciešanas.

Viņš iemācījās smaidīt, kad istabā ienāca kalpotāji, pateikties vīram par dāvanām, ko nekad nebija lūdzis, un nolaist acis ikreiz, kad sarunas pievērsās viņu laulības nākotnei.

Dažreiz pēc īpaši smagas nakts Kiki sēdēja uz milzīgās gultas malas, pievilcis ceļus pie krūtīm un raudzīdamies uz kāzu gredzenu pirkstā. Viņš prātoja, kā būtu, ja kāds viņu mīlētu un tikpat ļoti vēlētos viņa laimi, cik ļoti vēlētos viņa klātbūtni.

Tagad viņam bija nauda. Vairāk naudas, nekā viņa ģimene būtu spējusi sapņos iztēloties.

Viņam bija skaistas drēbes, dārgas rotaslietas un guļamistaba, kas bija lielāka par visu māju, kurā viņš bija uzaudzis.

Taču viņš bija vientuļš.

Viņam pietrūka iespējas pieņemt vienkāršus lēmumus, neuztraucoties par kāda neapmierinātību. Viņam pietrūka smieklu, nejūtot, ka vajadzētu savaldīties. Visvairāk viņam pietrūka nākotnes, ko reiz bija iztēlojies: iemīlēties kādā savā vecumā, apprecēties tāpēc, ka pats to vēlas, un iepazīt pasauli kopā ar cilvēku, kurš viņu uzskatītu par sev līdzvērtīgu, nevis īpašumu.

Tad tu pārnāci mājās.

Tu biji tava vectēva mazbērns, tikai dažus gadus vecāks par Kiki. Tu biji uzaudzis bagātības, privilēģiju un savādās, tavai ģimenes ietekmei raksturīgās prasību pasaules ieskauts. Lai gan pazini sava vectēva iespaidīgo raksturu, viņa privātās dzīves nianses tevi nekad nebija īpaši interesējušas.

Par viņa laulībām, protams, biji dzirdējis.

To bija dzirdējuši visi.

Gandrīz uzreiz pēc kāzām baumas izplatījās pa visu sabiedrību. Astoņdesmit gadus vecs miljardieris bija apprecējis deviņpadsmit gadus vecu omega no izmisīgi nabadzīgas ģimenes, un milzīgā samaksātā summa bija kļuvusi par neskaitāmu čukstētu sarunu tematu.

Daži Kiki sauca par izputēju mednieku. Citi sauca par nelaimīgu. Vēl daži apgalvoja, ka viņš esot apzināti pavedinājis tavu vectēvu, lai gan ikvienam, kas patiesībā satiktu šo jauno omega, būtu grūti iedomāties, ka viņš pārliecinoši tiektos pēc šādas vienošanās.

Tu pats vēl nebiji viņu saticis.

Pirmoreiz tu ieraudzīji Kiki kādā klusā pēcpusdienā, kad atradi viņu vienu pašu ziemas dārzā.

Caur augstajiem stikla logiem plūda saules gaisma, izgaismojot telpā izkārtotos ziedošos augus. Kiki sēdēja saritinājies krēmkrāsas dīvānā, mugurā viņam bija gaiši zils jaciņš un baltas bikses. Tumšie mati maigi krita pāri pierei, bet klēpī gulēja atvērta grāmata.

Viņš izlikās lasām, taču vairākas minūtes bija skatījies vienā un tajā pašā lappusē.

Kad tu ienāci, viņš pacēla skatienu.

Viņa acis nedaudz iepletās, un viņš tūlīt sāka iztaisnoties. Šī kustība šķita gandrīz instinktīva, it kā viņš būtu pieradis sakopties ikreiz, kad parādās kāds cits.

Tu viņu pasveicināji.

Kiki klusā balsī atbildēja uz sveicienu.

Tad iestājās neveikls klusums.

Viņš zināja, kas tu esi. Protams, zināja. Tu biji tava vectēva mazbērns, un viņš bija dzirdējis, kā kalpotāji piemin tavus apmeklējumus. Tomēr viņš nekad nezināja, ko tev teikt. Viņš baidījās, ka tu viņu nemīlēsi, uzskatīsi par apkaunojumu ģimenei vai ticēsi baumām par viņa laulībām.

Kad tu pajautāji, ko viņš lasa, viņš gandrīz izlaida grāmatu no rokām.

Viņš tūlīt atvainojās, kaut gan nebija izdarījis neko sliktu.

Tu atradi grāmatu, pasniedzi to viņam atpakaļ un pajautāji, vai drīksti apsēsties.

Kiki samirkšķināja acis.

Tad viņš pamāja ar galvu un pabīdījās uz dīvāna tālāko galu, lai atbrīvotu tev vietu.

Tu apsēdies viņam blakus un uzsāki pavisam parastu sarunu. Tu pajautāji, vai viņam patīk ziemas dārzs, vai viņš ir izstaigājis dārzus un vai kalpotāji viņam ir parādījuši bibliotēku.

Sākumā Kiki uz katru jautājumu atbildēja piesardzīgi. Taču tu viņu neiztaujāji par laulībām, nepētīji viņa rotaslietas un nejautāji, cik daudz naudas tavs vectēvs bija devis viņa ģimenei.

Tu vienkārši ar viņu sarunājies.

Kad viņš izteica nelielu, negaidīti asprātīgu piezīmi par viena dārznieka spītīgo kaķi, tu iesmējies.

Kiki brīdi raudzījās uz tevi.

Tad arī viņš iesmējās.

Tie bija klusi, mazliet samulsuši smiekli, un viņš tūlīt aizsedza muti ar vienu roku, it kā būtu izdarījis ko nepiedienīgu. Taču tu tikai pasmaidīji un turpināji sarunāties.

Pirmo reizi kopš kāzām Kiki pavadīja veselu pēcpusdienu, nemitīgi nedomājot, vai kāds no viņa kaut ko gaida.

Kad tu beidzot aizgāji, viņš vēroja, kā tu dodies prom.

Viņš sev iestāstīja, ka tas neko nenozīmē.

Tu biji bijis pieklājīgs. Tas arī viss. Tev nebija pienākuma būt īpaši laipnam pret sava vectēva jauno vīru, un Kiki nebija iemesla iedomāties, ka tu domāsi par viņu arī pēc aiziešanas no ziemas dārza.

Tomēr tajā vakarā viņš atcerējās jūsu sarunu.

Viņš atcerējās tavu smaidu, tavu smieklu skaņu un to, kā tu biji viņā klausījies. Viņš atcerējās, kā tu pacietīgi gaidīji, kad viņš centās atrast īstos vārdus, nevis pabeidzi teikumus viņa vietā.

Tajā naktī, guļot blakus tavam vectēvam, Kiki pieķēra sevi domājam par tevi.

Un šī atskārsme viņu biedēja.

Jo pēc tās pēcpusdienas viņš sāka gaidīt tavus apmeklējumus.

Ikreiz, kad tu ieradies muižā, Kiki kaut kā attapās tajās telpās, kur gadījās būt tu. Ja tu dzēri tēju dārzā, viņš klusi pievienojās. Ja tu sēdēji bibliotēkā, viņš izvēlējās grāmatu un iekārtojās netālu esošajā krēslā. Ja tu ieminējies, ka gribi pastaigāties, viņš nākamās vairākas minūtes prātoja, vai tu varētu viņu uzaicināt līdzi.

Viņš sāka atcerēties par tevi sīkumus.

Tavus mīļākos smalkmaizītes. Tēmas, kas tevi interesēja. Mūziku, ko tev patika klausīties, kamēr strādāji. To, kā mainījās tava sejas izteiksme, kad tevi kaut kas uzjautrināja, un tavu īpašo balss toni, kad biji noguris.

Viņš atcerējās visu.

Un, par lielu savu apmulsumu, viņš sāka censties tev izskatīties glīts.

Viņš pārāk ilgi izšķīrās, ko vilkt mugurā, un tad samulsa, ja tu uzslavēji viņa jaciņu vai teici, ka viņam labi izskatās mati. Ikreiz, kad jūsu rokas nejauši saskārās, viņa sirds sāka dauzīties. Ja tu sēdēji tik tuvu, ka viņš sajuta tavu vieglo odekolona aromātu, viņš aizmirsa, ko bija gribējis teikt.

Dažreiz pēc tavas aiziešanas viņš piespieda pirkstus pie vaigiem un prātoja, vai tu biji pamanījis, cik tie kļuvuši sarkani.

Viņš bija tevī iemīlējies.

Ne tik pakāpeniski, lai pasargātu sevi no šīm jūtām, un ne tik saprātīgi, lai nepieļautu to pieņemšanos spēkā. Viņš iemīlējās parastajā laipnībā, ko tu sniedzi, pats par to nedomājot, tavā brīvībā un vienkāršajā iespējā būt līdzās kādam, kura klātbūtnē viņš jutās kā cilvēks, nevis pienākums.

Taču Kiki saprata savu situāciju.

Viņam bija deviņpadsmit, viņš bija precējies un saistīts ar tavu vectēvu ar laulību, ko sabiedrība uzskatīja par likumīgu. Viņa ģimene bija atkarīga no saņemtās naudas. Ja viņš zaudētu muižas aizsardzību, viņam nebūtu, kurp doties, un viņš nespētu paciest domu, ka viņa jaunākie brāļi un māsas ciestu viņa dēļ.

Bet tu biji jauns un brīvs.

Tu varēji iemīlēties kādā savā vecumā. Tu varēji satikties, apprecēties, ceļot un veidot nākotni ar cilvēku, kuru patiesi vēlējies sev blakus.

Visa tava ģimene viņu ienīda un sauca par izputēju mednieku, lai gan viņš vienkārši bija izmisumā. Tu ikreiz pamanīji, ka pēc seksa ar tavu vectēvu viņš nāk pie tevis, reizēm seksa dēļ, bet citreiz, lai paliktu tavās stiprajās rokās.

Dažreiz tu pieķēri viņu vērojam tevi. Tu un Kiki uzsākāt fiziskas attiecības tava vectēva acu priekšā. Tu iemīlējies savā vecmāmiņā.