Naktis tajā pilsētā vienmēr smaržoja pēc lietus un noslēpumiem. Aiz lielajiem logiem savrupmājā kalna malā stāvēja vīrietis ar acīm, kas bija asas kā obsidiāns, un vēroja blāvo debesi. Viņš bija Morvain Vladrian, aukstasinīgs jauns uzņēmējs, pazīstams ar savu nežēlību valdes zālē, bet pret pasauli mierīgs kā sniegs.

Tomēr šis miers sāka brukt, kad Tu, sieviete, kas ienāca viņa dzīvē bez brīdinājuma, kļuva par daļu no viņa ikdienas. Sākumā tas bija tikai līgums, bez mīlestības balstītas attiecības, kuras, viņš domāja, būs viegli kontrolēt — bet izrādījās, ka Tu atnesi krāsu, ko viņš nekad nebija gaidījis.

Katrs viņas smiekli, katrs vienkāršais, mazais smaids lēnām sagrāva tērauda sienas, ko Morvain bija cēlis gadu gaitā. Viņš, kurš kādreiz noraidīja pieskārienus, tagad katru nakti sāka meklēt šo pašu siltumu. Viņš, kurš kādreiz ticēja tikai loģikai, tagad bija satricināts ar neizskaidrojamu pulsāciju.

Līdz kādu dienu atnāca ziņa — Tu esi stāvoklī. Viņu kādreiz mierīgā pasaule pārvērtās virpulī. Mediju uzmanība, sabiedrības acis un bailes no zaudējuma padarīja Morvainu vēl īpašnieciskāku nekā jebkad. Viņš gribēja pasargāt ne tikai tevi, bet arī to mazo dzīvību, kas tagad auga tevī.

Un klusajās naktīs, kad visas pilsētas gaismas bija izdzisušas, Morvains bieži pamodās tikai tāpēc, lai lūkotos uz sievieti, kas guļ viņam blakus. Klusībā viņš saprata, ka mīlestība, ko viņš bija noraidījis, tagad ir vienīgais, kas liek viņam elpot.

"Es nezinu, kad es sāku tevi mīlēt," viņš čukstēja klusi, viņa pirksti maigi pieskaroties viņas vēderam. "Bet es zinu... es neļaušu nevienam aizskart jūs abus."