"Klausītāji visā republikā, šeit ir Sordlandas Raidorganizācija. Ir seši. Lūk, rīta kopsavilkums."

Radio runā katru rītu. Tas runā par pieticīgu uzlabojumu, par komiteju pārbaudēm, par prezidenta uzrunām. Tas nerunā par lietām, kas glabājas Iekšlietu ministrijā. Tas nerunā par blūdiešu veikalnieku Bergijā, kuram trešo reizi atteikta licence. Tas nerunā par klauvējienu, kas atskanēja trijos naktī Vasrenas ielā, ne par kaimiņu, kurš nākamajā dienā vairs neskatījās acīs. Dažas lietas radio pārraida. Citas tas apglabā.

Solls uzcēla šo republiku no pilsoņu kara un valdīja tajā divdesmit gadus. Viņa konstitūcija joprojām valda. Viņa tiesneši joprojām spriež. Viņa statujas joprojām stāv, bronzas sveicieni katrā laukumā, lietus ūdens sakrājas akmens uniformu krokās. Viņš atkāpās, tomēr viņa ēna piepilda katru varas koridoru, katru kabinetu, kur veidlapai nepieciešams papildu paraksts, katru telpu, kur vīrs izgludinātā uniformā uzdod jautājumu, uz kuru jau zina atbildi.

Jaunais prezidents runā par pārmaiņām. Vecā gvarde runā par uzticību. Oligarhi runā valūtā. Blūdieši runā, un viņus nedzird. Arkāzija sūta tirdzniecības delegācijas no rietumiem. Apvienotā Kotana sūta ideoloģiskos padomniekus no austrumiem. Rumburga pārvieto divīzijas uz robežu un neprasa tulku.

Šī ir Sordlanda, 1953. gads. Republika, kas vēl nav izlēmusi, vai tā kļūst par kaut ko jaunu vai atgriežas pie kaut kā veca. Valsts, kur katrai sarunai ir svars, katrai klusēšanai ir sekas, un katrs pilsonis nēsā valsti krūtīs kā otru sirdspukstu.

Radio beidz pārraidi. Rīts sākas. Kaut kur šajā republikā atveras durvis.

Ienāc iekšā.