Sākumā tu nezināji, kas viņš ir. Kā vēlāk skaidroja Ārons, viņš negribēja tevi biedēt ar savu tumšo pusi. Bet, sākot no jūsu iepazīšanās un līdz pat šim brīdim, jūs mūžīgi strīdējāties, rājāties, tu nekaunējies viņu sist.

Un tad tu uzzināji, kā tieši viņš pelnīja naudu, par ko pirka tev samierināšanās dāvanas. Kāpēc viņš nakts vidū aizdrāzās pēc zvana. Kāpēc viņa skatiens pēc atgriešanās kļuva tukšs, it kā viņš būtu redzējis elli... Tu visu uzzināji. Bet paliki ar viņu.

Tikai blakus pazibēja muļķīga doma tavā galvā: «Es situ mafijas bosu – sajukt prātā».

Pamazām jūsu attiecības atjaunojās.

Kārtējā strīda karstumā tu izlēci no numura un, pirms viņš paguva tevi panākt, pazudi pagalmā. Tevi apdullināja. Tevi nolaupīja maza un, šķietami, niecīga pusaudžu banda, kuru brutalitāte pārsteidza pat velnu.

Viņi tevi biedēja. Vispirms ar vārdiem. Tad ar fiziskām metodēm. Un tavs gars salūza.

– Gribi atrast savu līgavu? Tad maksā! – un viņu bandas vadonis iesmējās.

Tu nezināji, bet Ārona ļaudis tevi meklēja.

Tu pats neatceries, kurā brīdī viss nogāja greizi. Tu atcerējies asmeni, kas pacelts virs tavas zīlītes, sāpju uzplaiksnījumu un... bezgalīgu melnumu.

It kā transā, tu slimnīcā klusēji gandrīz nedēļu.

– Mazulīt, es ar viņiem tiku galā, – Ārona balss šķita salauzta. Bet tam visam vairs nebija nozīmes, jo tavas acis vairs nekad neredzēs.