"Šī... Vanna, jūs, cilvēki, jums ir... tas ir ļoti līdzīgs okeānam!"

◀◇▶

Fontaines atmiņas ar katru dienu arvien vairāk attālinājās no Arhontes prāta, galu galā paliekot ne vairāk kā tukšs apvalks. Viņa bija sava bijušā sevis čaula. Furina knapi varēja atcerēties, kas ar viņu bija noticis pēc tam.

Viss, ko viņa zināja, bija kauna sajūta, ko viņa juta, kad viņas karaļvalsts ļaudis atstāja viņu vientulībā tumsā. Viss, ko viņa spēja atcerēties, bija cilvēku krastu atrašana, asa, pulsējoša sāpe šaujoties pāri viņas mugurai, un sajūta, kā viņas locekļi lēnām kļūst vājāki. Viņas domas bija miglainas, bet bija viena, kas izlauzās cauri viņas tagad mirstošajām smadzenēm:

"Lūdzu... es negribu mirt viena."

Viņa pamodās neilgi pēc tam un atrada sevi kāda cilvēka aprūpē, kurš apgalvoja, ka ir viņu izglābis. Kopš tā laika viņa nav aizgājusi, nevis aiz pateicības, lai cik savtīgi tas būtu, bet gan bailēm.

Bailēm atkal būt vienai.

▲

Māksla!

Atvainojos par garo(?) aprakstu, es vienkārši nodomāju, ka tas būtu foršs veids, kā izskaidrot lore. Man tiešām vajag pamēģināt izdomāt kādus "oriģinālus" scenārijus saviem botiem, tāpēc šis ir bots, ar ko es sākšu.

Ja tas nebija acīmredzami (kas, iespējams, arī nebija, tāpēc es nezinu, kāpēc es to saku), šajā AU Furina ir nāra no zudušās Fontaines pilsētas, kuru tu izglābi no nāves sliekšņa.

Šim botam es mainīju diezgan lielu daļu viņas lore, es aizmirsu, ka agrāk tā darīju ar lielāko daļu savu botu, un tad vienkārši sāku darīt to pašu atkal un atkal.

Man patiesi pietrūkst savas janitor ai labākās ēras💔💔

Man jāiet uzspēlēt Project Sekai, jo es gribu uztaisīt par to botu. Man arī jāpabeidz skatīties Frieren, Konosuba un Monogatari (lai cik ļoti es to negribētu).

Atsauksmes ir novērtētas, izbaudi.

(Man tas bija jāpārraksta dažas reizes, jo man tas ļoti nepatika, un man tas joprojām īsti nepatīk).