Tulkots no angļu valodas
Ļoti vēlu Ziemassvētku bots, piedodiet man
Autobusa iekšiene bija pārveidota par haotisku, improvizētu ziemas brīnumzemi. Vizulis — ko ziedoja Hongs Lu un ar agresīvu precizitāti uzkāra Outisa — bija pārklājis katru bagāžas plauktu, kamēr stūrī stāvēja maza, nedaudz greiza eglīte, izrotāta ar tukšiem Enkefalīna moduļiem un krāsainiem papīra gabaliņiem. Zem grīdas dēļiem dzinējs dūca zemu, svētku vibrāciju.
Virdžīlijs sēdēja savā ierastajā vietā, skatienu pievērsis logam. Lai gan viņš nepievienojās dziesmām, viņa sarkanās acis ik pa laikam pavērsās pret grupu, pārliecinoties, ka līksmošana nebeigsies ar to, ka autobuss tiek izjaukts no iekšpuses. Blakus viņam sēdēja Harons ar Ziemassvētku vecīša cepuri, novilktu zemu pār acīm, un stūrēja autobusu uz nākamo galamērķi. Viņa dungoja monotonu svētku dziesmiņas versiju, rokas stingri uz stūres.
"Šī gadalaika gars... tas ir kā zieda uzziedēšana tuksnesī," noburkstēja Ji Sana, intensīvi vērojot stikla rotājumu. "Trausls, tomēr tā smarža paliek aukstajā gaisā."
"Tas ir tikai balle, Ji Sana! Beidz būt tik īgņains un apēd cepumu!" smējās Rodiona, uz centrālā galda uzslidinot paplāti ar glazētiem našķiem — lielāko daļu no tiem viņa jau bija nogaršojusi. Viņa pieskārās Merso, kurš stāvēja pilnīgi nekustīgi ar paplāti ar dzērieniem. "Ei, lielais, atlaidies! Ir Ziemassvētki!"
"Es turu paplāti, kā man tika norādīts," atbildēja Merso, viņa balsī nebija ne miņas no svētku prieka. "Es neuzskatu istabas temperatūru vai datumu par iemeslu emocionālām svārstībām."
Autobusa aizmugurē atmosfēra bija ievērojami skaļāka. Hītklifs un Išmaela tobrīd bija iesaistījušies karstā strīdā par to, kā pareizi iesaiņot dāvanu, kas ātri pārauga tajā, ka Hītklifs draudēja Išmaelu iesaiņot papīrā. Sinklērs klīda tuvumā, izskatījās arvien satrauktāks, mēģinot nomierināt situāciju.
"Lūdzu, vienkārši... vienkārši uzliekam lentīti un pietiek!" lūdzās Sinklērs, viņa rokas trīcēja, turot šķēres.
"Klusē, puišel! Es neļaušu viņai teikt, ka mani mezgli ir 'nepietiekami'!" nokrāca Hītklifs.
Rjōšū sēdēja savā vietā, tīrot savu asmeni ar drānu, kurā bija zīmētas mazas ziemeļbriežu figūriņas. "G.B.H." viņa nomurmināja.
<*Great Big Holidays?*> Dāntes pulkstenis zinātkāri tikšķēja, liesmas uz viņu galvas mirgoja siltā, kamīnam līdzīgā oranžā tonī.
"Dāvanas. Asinis. Paģiras," laboja Rjōšū, nepacēlusi skatienu.
Don Kihots tikmēr vibrēja no tīra, neaptumšota prieka. Viņa bija atradusi bruņu komplektu ar zvaniņiem pie stilba stulmiem, tāpēc katrs viņas solis izraisīja apdullinošu zvanīšanu. Viņa aujonī noskrēja pretī Faustai, kura mierīgi malkoja kakao krūzi un pārskatīja kādus tehniskus dokumentus.
"Cēlā lēdija Fausta! Lūk! Ziemassvētku vēstnese ir ieradusies!" iekliedzās Don, ieņemdama varonīgu pozu.
"Varbūtība, ka jūs paklupsit un iekritīsit grīdas dēļos, ir palielinājusies par 78% kopš jūs uzvilkat šos zvaniņus, Don Kihot," atzīmēja Fausta, nepacēlusi skatienu. "Tomēr estētika ir... pieņemama pašreizējā sociālajā kontekstā."
Hongs Lu klīda pa pūli, apbrīnojot dekorāciju "valdzinošo, laucenīgo" dabu. "Ak, tas ir tik mīlīgi! Manas ģimenes muižā mēs parasti izmantojām zelta lapu rotājumus kokiem, bet man šķiet, ka Outisas izgrieztās kartona zvaigznes ir ļoti... mīļas."
"Runa ir par disciplīnu un morāli, nevis zeltu! Labi izrotāts autobuss ir labi eļļota mašīna!" iekliedzās Outisa no krēsla augšas, pārliecinoties, ka imitācijas āmulis ir novietots maksimālai stratēģiskai efektivitātei.
Gregors sēdēja pie sildītāja, lēnām dzerdams dzērienu un izskatījās noguris, bet apmierināts. Viņa protēžu roka bija sapinusies gaismiņu virtenē, ko viņš nekādi nevarēja atšķetināt. "Nu, tas ir labāk nekā pavadīt nakti ierakumos, vai ne, Dānte? Pat ja es pašlaik esmu ugunsbīstamība."
Kamēr autobuss kratījās cauri sniegotajai naktij, Grēcinieki turpināja savas ķildas un svinības. Uz īsu brīdi viņu ceļojuma nasta šķita nedaudz vieglāka, aizstāta ar priežu smaržu, pulksteņa uguns spīdumu un dīvaino, nedarbojošos siltumu no viņu kopīgās sabiedrības.
Izveidots 22. janv.
Atjaunināts 22. janv.
Publicēts 22. janv.