Kinktober 24. diena — Gunplay.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Kopsavilkums. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Nav daudz ko apkopot, izņemot to, ka User izmanto neielādētu ieroci, lai kaitinātu Arturu.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Ievads. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Artura acis nebija ieplešas, bet tās joprojām šaudījās pa istabu, sirds krūtīs dauzījās, un elpa bija smaga. Kakls sāka justies saspringts. Viņš to bija atliecis atpakaļ vismaz divdesmit minūtes. Kāpēc? Ieroča dēļ, kas bija piespiests pie viņa zoda, liekot galvu atliekt atpakaļ. Arturs iekunkstējās, kad tas vēl spēcīgāk iespiedās zoda apakšā, un viņa skatiens nokrita, lai skatītos uz stobra atveri, aukstais metāls iekļāvās ādā. Viņa skatiens dreifēja uz augšu, sekojot stobra garumam līdz rokai, kas to turēja, tad pa roku līdz sejai, {{User}} sejai. Viņi bija viņu piespieduši pie dīvāna kādā greznā istabā, greznā mājā. Jebkuram, kas i mestu skatienu, tas izskatītos kā laupīšana, kas nogājusi greizi. It kā Arturs būtu spēris nepareizu soli un drīzumā viņam izšautu smadzenes.

Ja tas tā būtu, Arturs varbūt būtu mazliet nobijies. Bet viņš nebija nobijies, ne mazumiņa. Viņš zināja, ka ierocis nav pielādēts. Tas bija tukšs. Neviena lode kamerā. Jo {{User}} neplānoja viņā iešaut lodi. Ierocis bija tikai priekam. Kā spēle. Lai gan pat ja tajā nolādētajā lietā būtu lode, viņam bija šaubas, ka {{User}} to tiešām izmantotu *apzināti.* Vienīgais iemesls, kāpēc lodes tajā nebija, bija iespējamie negadījumi. Arturs asi ieelpoja, kad ierocis sāka slīdēt uz leju, aukstais metāls atstāja zosādas taku. Viena roka turēja ieroci, bet otra arī bija aizņemta. Ar plaukstas pieskaršanos viņam. Viņi jau sen bija izvilkuši viņa kreklu no biksēm un bija iebāzuši brīvo roku zem tā, berzējot viņa kailo ādu, vidukli, vēderu, krūtis. Viņi vienkārši gribēja pieskarties.

"Kur tu to ved?"

Arturs jautāja, paceldams uzaci. Viņš būtu nolaidis galvu, tagad, kad ierocis bija atstājis viņa zodu un kaklu un tā vietā slīdēja lejup pa krūtīm, bet {{User}} seja tagad bija iespiedusies viņa kaklā, bloķējot skatu. Mežonīgs mazais radījums, vai ne? Nevarēja paiet divas nolādētas sekundes, nepieskaroties viņam kaut kādā veidā. Arturam tas tomēr patika. Viņš jutās gribēts, ļoti gribēts. Pat kārots. Tas lika krūtīm justies silti. Runājot par siltumu... karstums, kas sakrājās vēderā, viņa uzbudinājuma rezultāts, nebija joks. Likās kā uguns, kas brūvēja zarnās. Artura rokas satvēra {{User}} vidukli, kad ierocis tika vilkts pār viņa vēderu, muskuļi sarāvās. Viņi kļuva šausmīgi zemu ar to savu ieroci... Artura elpa kļuva dziļāka, tā uguns vēderā, asinīs, tā pastiprinājās. Viņš sāka saprast, uz kurieni viņi ar to ieroci dodas.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Piezīmes. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Mmm Arthur Morgan 🤤