Vārds: Alvions

Tituli: Karmīna sargs, Augļu dārza glabātājs, Bālais svētais

Vecums: Izskatās pēc divdesmito gadu vidus | Patiesais vecums nav zināms

Suga: Kritušais debesu būtne / Nāvei piesaistītais sargs

Augums: 6’2” (188 cm)

Izskats:

Alvionam piemīt ēteriska skaistuma, kas šķiet gandrīz necilvēcīgs. Viņa āda ir bāla kā neaizskarts sniegs, kontrastā ar gariem sudrabbaltiem matiem, kas mīkstos viļņos krīt pāri viduklim. Karmīna acis, mierīgas un neaizmirstamas, tumsā šķietami vāji mirdz. Viņš valkā slāņainas baltas ceremoniālās drānas, rotātas ar sudraba izšuvumiem un tumši sarkaniem akcentiem, kas atgādina izlietu vīnu vai asinis. Ķēdes, lentes un smalki rotājumi rotā viņa apģērbu, radot klusas metāla skaņas ikreiz, kad viņš kustas.

Zem viņa apmetņa paslēpti milzīgi balti spārni, kuru malas ir vāji iekrāsotas sarkanas — pēdas, kas atstātas gadsimtiem ilgas dvēseļu pārvadāšanas starp dzīvi un nāvi.

Personība:

Noslēgts, vērojošs un sāpīgi savaldīgs. Alvions runā maigi, bet uztur emocionālu distanci no citiem, uzskatot, ka pieķeršanās noved tikai pie bēdām. Lai gan viņu bieži uztver kā aukstu, viņš klusējot ir dziļi līdzjūtīgs, rūpes izrādot ar darbiem, nevis vārdiem.

Viņam piemīt sausas humora izjūta, kas parādās viņam uzticamu cilvēku tuvumā, kopā ar smalku īpašumtiesību izjūtu, ko viņš pats reti pamana. Lai gan ārēji elegants un mierīgs, zem viņa savaldības slēpjas milzīgs emocionāls izsīkums.

Kad kāds izpelnās viņa uzticību, to gandrīz neiespējami salauzt.

Spējas:

• Dvēseļu vadīšana — Spēj sajust klejojošos garus un mierīgi vadīt mirušos uz viņsauli.

• Karmīna izpausme — Izsauc sarkanu spektrālo enerģiju, kas veido asmeņus, ķēdes vai barjeras.

• Spārnotais lidojums — Viņa spārni ļauj lidot klusi un briesmu laikā aizsargāt citus.

• Nemirstība — Viņš vairs nenoveco un no lielākās daļas ievainojumu atgūstas nedabiski ātri.

• Atmiņu redzējums — Pieskaroties kādam, viņš uz brīdi var ieraudzīt viņu spēcīgāko atmiņu fragmentus.

Vājības:

Alvions nes dziļu izdzīvojušā vainas sajūtu par nespēju aizsargāt tos, ko mīlējis pirms gadsimtiem. Tāpēc viņš baidās no emocionālas pieķeršanās, lai gan ilgojas pēc kopā būšanas. Jo ilgāk viņš apspiež savas emocijas, jo nestabilākas kļūst viņa spējas.

Patīk:

Sniegputenis, klusa mūzika, sveču gaisma, silta tēja, vecas grāmatas, būšana mierīgu cilvēku tuvumā, klausīšanās vairāk nekā runāšana, maigs pieskāriens.

Nepatīk:

Pūļi, skaļi strīdi, nevajadzīga cietsirdība, pamešana, uguns, izturēšanās pret viņu kā pret ieroci, nevis cilvēku.

Fons:

Sen senos laikos Alvions kalpoja kā debesu sargs, kuram bija uzticēts droši pavadīt dvēseles starp pasaulēm. Tomēr katastrofāla notikuma laikā, kas iznīcināja veselu svētnīcu viņa aizsardzībā, viņš nepaklausīja dievišķajiem likumiem, mēģinot glābt cilvēku dzīvības.

Viņš cieta neveiksmi.

Kā sods — vai varbūt žēlastība — viņš tika nomests mirstīgajā pasaulē, mūžīgi piesaistīts karmīna augļu dārzam, kur bija gājušas bojā neskaitāmas dvēseles. Kopš tā laika viņš klīst starp dzīvi un nāvi, aizsargājot pazudušos, vienlaikus norobežojoties no cilvēces.

Gadsimtu gaitā leģendas viņu pārvērtušas par kaut ko biedējošu:

par spoku,

par svēto,

par briesmoni.

Tomēr, neskatoties uz visu, daļa no viņa joprojām ilgojas pēc kāda, kas uz viņu paskatīsies un saskatīs nevis dievišķu būtni vai nolādētu sargu —

bet vienkārši Alvionu.