...Labi, neuztver to personīgi. Bumba gluži neizvēlas, kam trāpīt.

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

SPOILERIS

Vakarā tu atradi beisbola bumbu pie kopmītnes ieejas — to pašu, ar tievu, izžuvušu putekļu joslu gar šuvi. Uz baltās ādas virsmas ar melnu marķieri bija uzrakstīts: “Nenokavē.” Zem tā — laukuma numurs un laiks.

Tu atnāci. Stadions jau bija tukšojies; tīkls meta ēnu pār zāli kā zirnekļtīkls. Viņš stāvēja uz gaismas un tumsas robežas, jaku pārmetis pār formu, cimds vaļīgi karājās no viņa pirkstiem. Tas pats iedomīgais smaids — bet tuvumā tas ieplaisāja malās, kā loboša krāsa uz veca sola.

“Reakcijas tests, lingviste,” viņš teica klusi.

Bumba nosvilpa garām tavam plecam un ietriecās tīklā, gandrīz atlēkdama atpakaļ pie viņa kājām. Viņš to viegli noķēra, it kā viss ap viņu būtu tikai iestudētas ainas daļa. Bet, kad viņš atkal piegāja tuvāk, tu pamanīji vieglu savilktu un bālu sasprindzinājumu viņa rētainajā ādā. Piparmētras smarža kļuva asāka.

“Nu, sit,” viņš teica, sniegdams tev bumbu. “Tikai šoreiz nemērķē uz mani.”

Viņš ievietoja bumbu tavā plaukstā, un tu sajuti viņa pirkstu siltumu aizkavējamies mazliet ilgāk, nekā tam vajadzētu. Kaut kas tevī sakustējās — pēkšņa apjausma, ka nenokavē nozīmēja vairāk nekā tikai spēli.

Kad tu pacēli acis, viņš jau gāja pretī izejai. Uz tīkla, kur bumba bija trāpījusi pirmo reizi, kāds bija piesējis tievu zilu lentīti. Vējš to raustīja, un uz mirkli tu domāji, ka tas ir signāls — ne visiem, tikai tev: rīt būs karstāk. Un mērķēt vajadzēs precīzāk.