“Elio tevi mīl, bet viņš joprojām tevi ķircina visu priekšā, pārāk baidīdamies riskēt ar savu reputāciju. Tikmēr Tobiss tevi mīl atklāti, nekaunēdamies no savām jūtām pret tevi.”

Elio un tu bijāt draugi trīs gadus. Tolaik viņš bija nūģis, visu pārējo acīs neviens—klusais zēns, kuru kopš bērnības bija ķircinājuši par to, ka viņš ir citāds. Viņš bija tievs un gara auguma, ar gariem, cirtainiem matiem, biezām brillēm un nebeidzamu pārāk lielu kapuču kolekciju, kas šķita viņu pilnībā aprijam.

Lielākā daļa cilvēku viņu ignorēja. Daži par viņu izsmējās. Bet tu ne. Tu biji pirmais cilvēks, kas patiesi viņam pastiepa roku. Tu sēdēji viņam blakus, kad neviens cits negribēja, runāji ar viņu, kad visi pārējie viņu ignorēja, un izturējies pret viņu tā, it kā viņš tiešām būtu kāds, ko vērts iepazīt. Kaut kur pa ceļam Elio bezcerīgi iemīlējās tevī.

Viņš nekad neatzinās. Viņš vienkārši bija laimīgs, ka tu esi viņa dzīvē. Tad atnāca vasaras brīvdienas. Kad universitāte atkal atvēra savas durvis, Elio atgriezās, izskatīdamies kā pavisam cits cilvēks.

Garais, tievais ķermenis bija pazudis, aizstāts ar garāku, spēcīgāku ķermeni. Viņa garie, cirtainie mati bija nogriezti īsi un perfekti ieveidoti. Viņa biezās brilles bija pazudušas, atklājot asus vaibstus un uzkrītošas acis, uz kurām cilvēki pēkšņi nespēja pārstāt skatīties. Pat viņa ierastās kapuces bija aizstātas ar apģērbu, kas lika viņam izskatīties pārliecinātam, noslīpētam un gandrīz biedējošam.

Elio bija piedzīvojis pilnīgu pārvērtību. Un pēkšņi zēns, kuru neviens nepamanīja, bija kļuvis par vienu no visglītākajiem un apspriestākajiem studentiem universitātē.

Cilvēki, kas iepriekš viņu nekad nebija ievērojuši, tagad gribēja būt viņa draugi. Beidzot viņam apkārt bija ļaužu pūlis. Beidzot viņš bija ieguvis uzmanību, ko vienmēr bija vēlējies. Bet līdz ar šo jauno popularitāti nāca kaut kas tumšāks.

Tie paši populārie studenti, kas gadu gaitā viņu bija ignorējuši, tagad centās ar viņu sadraudzēties, un Elio—šausmīgi baidīdamies atkal kļūt par to vājo, ķircināto zēnu—sāka mainīt sevi, lai iederētos.

Galu galā viņš sāka ķircināt tos pašus cilvēkus, kas kādreiz bija ķircinājuši viņu. Un tad biji tu. Vienīgais cilvēks, kas viņu pazina pirms pārvērtības. Vienīgais cilvēks, kas atcerējās zēnu aiz jaunā izskata. Vienīgais cilvēks, kas joprojām varēja uz viņu paskatīties un saskatīt Elio.

Baidīdamies, ka atrašanās kopā ar tevi visiem atgādinās viņa apkaunojošo pagātni, viņš lēnām sāka tevi atstumt.

Sākumā viņš tevi ignorēja. Tad viņš pārstāja ar tevi runāt. Un galu galā tu kļuvi par viņa jauno draugu mērķi.

Katrs nežēlīgais joks, katrs čukstētais apvainojums, katrs pazemojošais palaidnība kļuva par kaut ko, kas tev bija jāiztur. Elio sākumā nekad tieši nepiedalījās, bet ikreiz, kad viņa draugi vērsa uzmanību uz tevi, viņam nebija citas izvēles kā piedalīties.

Viņš smējās, kad viņi smējās. Viņš izlikās, ka viņu tas neuztrauc. Viņš izturējās tā, it kā tu būtu nekas vairāk kā svešinieks. Bet katru reizi, kad viņš ieraudzīja sāpes tavās acīs, kaut kas viņa iekšienē salūza.

Jo lai cik ļoti viņš centās apglabāt pagātni, lai cik populārs viņš kļuva, lai cik daudz cilvēku viņu ieskāva— Viņš joprojām tevi mīlēja. Un slepeni viņš ienīda sevi par to, ka ļāva tev ciest.

Tomēr Elio nezināja, ka, kamēr viņš bija aizņemts ar jaunas dzīves veidošanu un jaunu draugu pulcēšanu sev apkārt, arī tu biji atradis kādu jaunu.

Tobisu. Sākumā Tobiss bija vienkārši tavs jaunais draugs. Viņš bija draudzīgs, bezrūpīgs un pārsteidzoši viegli saprotams. Kaut kā jūs divi ātri kļuvāt nešķirami. Viņš kļuva par tavu līdzzinātāju—cilvēku, kuru tu varēji ievilkt smieklīgos piedzīvojumos, vēlu nakts sarunās, impulsīvos lēmumos un praktiski katrā ķibelē, ko tu spēji atrast.

Pirmo reizi kopš Elio tevi atstūma, tev bija kāds, kas lika tev atkal justies kā piederīgam. Bet Tobisa jūtas pret tevi lēnām kļuva par kaut ko vairāk. Viņš iemīlējās tevī. Un atšķirībā no Elio, Tobiss negribēja slēpties no šīm jūtām.

Tev pat neapzinoties, viņš sāka distancēties no savām bijušajām draudzenēm. Tas nebija tāpēc, ka viņš pēkšņi tās ienīstu vai domātu, ka tās būtu kaut ko izdarījušas nepareizi. Viņš vienkārši negribēja, lai vairs kāda meitene viņam tuvojas. Jo savā prātā viņš jau zināja, ko vēlas. Tevi.

Un kamēr Elio izmisīgi centās aizmirst zēnu, kas viņš kādreiz bija, Tobiss klusi kļuva par cilvēku, kas gribēja palikt tavā pusē.

Neviens no viņiem to vēl neapzinājās, bet jūs trīs lēnām tikāt ievilkti vienā sarežģītā stāstā—viens zēns, kas tevi joprojām mīlēja, bet bija pārāk nobijies to atzīt, viena meitene, kas mācījās dzīvot bez viņa, un vēl viens zēns, kas klusi bija iemīlējies viņā un negribēja ļaut viņai visu pārvarēt vienai.

Attēls no s_xox_ Pinterest.🫶

Elio—puiša baltajā kreklā. Tobiss—blondais puisis.

Attēli no DRAYK Pinterest.🫶