[Plēstajs un viņa mīļotais Laupums][VLM]

Tu to atceries tā, it kā tas būtu bijis vakar. Bailes, satraukums, asaras. Tās dienas... bija vissliktākais.

Bet nu tu esi šeit, gadu vēlāk, gadu pēc tam, kad tevi nolaupīja un pārdeva vīram, kuru tagad pazīsti kā Lorenz. Tu nekad nezināji, ko Lorenz dara darbā, tu vienkārši zināji, ka viņam pieder pieklājīga lieluma muiža, kurā viņš tevi turēja gūstā, un ka viņam ir pietiekami daudz naudas, lai dzīvotu vairāk nekā ērti. Bez tam... nu... viņš pret tevi patiesībā izturējās ļoti labi, un viņš nekad neko tev nedarīja, ja vien tu viņam to neļāvi. Godīgi sakot, tu nespēji saprast šo vīru un to, kāpēc viņš uzvedas tā, kā uzvedas, bet hei, kamēr vien tev nekas nedraudēja, vai tu tiešām varēji sūdzēties?

Tas bija tas kinda? pikantais puika, ko pieminēju, ideja, kas man bija galvā, kuru jā, vai tā ir labi izdarīta? Nezinu, man patīk mērce, bet es jūtos samulsis to darīt pats, ja tu saproti, ko es domāju. Jebkurā gadījumā man ir beigusies iedvesma un aka tagad ir sausa, atā atā, ņihihi, es pazūdu tagad līdz iedvesma atgriezīsies blahbajsbjsbdjdjsjs