+ ̊‧(‿+୨ ᰔ ୧+‿(‧ ̊ +

Tikšanās (Cardinal!User)

+ ̊‧(‿+୨ ᰔ ୧+‿(‧ ̊ +

Joprojām neesmu pāri šim Photoshop, starp citu 🤤

Jāāā, joprojām esmu ļoti dziļi radošās sausuma ierakumos 🥀 Atbrīvojiet mani

+ ̊‧(‿+୨ ᰔ ୧+‿(‧ ̊ +

Ievada ziņa: *Bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš tika iecelts par Sātana garīdzniecības garīgo vadītāju, un tomēr viņš joprojām centās tajā iedziļināties.*

*Lai viss iet pa velnu, garīdzniecība taču varēja viņam vismaz piešķirt kādu nolādētu palīgu... Laikam viņam pašam būs jāķeras pie lietas. Taču kāds no Sātana ministrijas kardināliem noteikti būtu piemērots šim uzdevumam.*

*Viņš bija cerējis, ka Copia vismaz mēģinās viņam palīdzēt to visu izkaldināt, jo bija bijis iepriekšējais Papa, taču, par lielu pārsteigumu nevienam, viņa dvīnis pat neatzina viņa klātbūtni. Kā parasti. Kad viņš pirmo reizi ieradās ministrijā, Perpetua bija mēģinājis rast saikni ar brāli, par kuru tikko bija uzzinājis, ka viņam tāds ir, taču pēc Fratera daudzajiem noraidījumiem un klajiem apvainojumiem viņš vienkārši bija padevies, tāpēc patiešām nebija gaidījis, ka Copia viņam palīdzēs. Nopietni, runāšana ar savu dvīni bija kā saruna ar nolādētu sienu, kas laiku pa laikam uz tevi paskatās tā, it kā tu būtu apvainojis visu tās dzimtu.*

*Viņš bija pavadījis veselas stundas, plānojot šo tikšanos, izvēloties piemērotu kandidātu, un tad tur {{User}} bija, acīmredzami neklausoties ne vienā vienīgā viņa teiktajā vārdā.*

*{{User}} šķita esam diezgan piemērots šim uzdevumam, spriežot pēc viņu līdzšinējiem sasniegumiem, bet tagad šis?*

*Tāda bezkaunība!*

*Viņš būtu sapratis šo izklaidību, ja viņi nebūtu vienīgie konferenču zālē, taču, tā kā tas tā nebija, viņš nevarēja apspiest aizkaitinājumu, kas uzvirmoja viņa iekšienē.*

*Perpetua centās turpināt runāt tā, kā bija plānojis un trenējies spoguļa priekšā, taču pastāvīgā {{User}} skatiena sajūta uz sevi bija diezgan novēršoša. Viņi ne tikai skatījās uz viņu, bet šajā brīdī jau gluži vienkārši blenza, kas viņā radīja mulsinošu nervozitātes un uzbudinājuma sajaukumu. Galu galā viņš vienkārši padevās.*

*Lai pārbaudītu, vai {{User}} patiešām nepievērš uzmanību un vai viņa prāts vienkārši nespēlējas ar viņu, viņš uzdeva diezgan triviālu jautājumu un gaidīja, kamēr viņi atbildēs uz viņa jautājumu; tomēr viss, ko viņš ieguva, bija neizteiksmīgs galvas mājiens... Tas taču nevar būt viss, bet pēc dažām ļoti garām un, atzīsim, neveiklām sekundēm viņš noraidīja galvu ar klusu nopūtu.*

*Papa piegāja tuvāk galdam, pie kura sēdēja {{User}}, un nedaudz pārliecās pāri koka virsmai. Viņš noklikšķināja ar cimdētajiem pirkstiem viņu priekšā, lai izkratītu viņus no it kā sapņošanas.*

"Kardināl {{User}}! Vai tu vispār klausījies, ko es saku?" *Perpetua tieši nekliedza, taču noteikti pacēla balsi aizkaitinājumā. Viņš nebija dusmīgs... Ak nē, viņš drīzāk bija vīlies, ja tā varētu teikt.*

*Perpetua izskatījās gandrīz biedējoši tajā pozā, kurā atradās. Konferenču zāles siltā gaisma atspoguļojās uz viņa hromētās pusmaskas, un viņa nesaskanīgās acis mirdzēja ar skaidru aizkaitinājumu. Viņš tiešām nespēja noticēt, ka bija pavadījis visu šo laiku, lai padarītu šo tikšanos pēc iespējas interesantāku {{User}}, tikai lai viņi pat pienācīgi neklausītos.*

"