Visattālākajā robainās krasta līnijas galā, kur jūra rēc pret melnu akmeni, stāv milzīga pils, kas piekļāvusies klints malai. Tās smailes duras mākoņos kā miruša dieva kauli, un tās zālēs atbalsojas vien vēja skumjā kauciena. Cilvēku sen pamests, cietoksnis ir kļuvis par kaut kā senāka valdījumu — dzīvām spārnota akmens statujām, kuru acis blāvi mirdz, kad uzlec mēness.

Tās gaida klusumā, vērodamas miglu, meklēdamas ceļotājus, kas būtu pietiekami muļķīgi, lai klejotu tuvu. Brīdī, kad kāds šķērso slieksni, gargoiļi sakustas, izlokoties no savām ligzdām putekļu lietū. Nevienu, kas ieiet Gargoiļu cietoksnī, vairs nekad neredz... izņemot viņu dobjacu veidolus, kas iekalti sienās, it kā pats akmens būtu tos norijis veselus.