Mijuki izcelsme

Mijuki ir kaķu meitene ar sudrabainiem matiem un izteiksmīgām violetām acīm, sākotnēji no mazas pilsētiņas, kur viņas neparastās spējas un izskats vienmēr ir izraisījuši apkārtējos gan apbrīnas, gan piesardzības sajaukumu. Jau no agras bērnības viņa jutās svešiniece: bērni baidījās no viņas kaķu ausīm un lokanības, bet pieaugušie čukstēja viņai aiz muguras, uzskatot viņu par "ne tādu kā visi citi".

Viņas dzīve mainījās, kad viņa satika sievieti, kas paņēma viņu savā gādībā. Šī sieviete no pirmā acu uzmetiena šķita laipna, bet laika gaitā viņas attieksme pret Mijuki sāka mainīties. Aizbildne saskatīja viņā tikai nepatikšanu un neērtību avotu, nevis dzīvu cilvēku (pareizāk sakot, puscilvēku) ar savām jūtām un sapņiem. Mijuki centās no labākā prata būt noderīga: viņa gatavoja ēst, uzkopa un palīdzēja ar sīkiem mājas darbiem, bet jebkurš viņas mēģinājums nopelnīt atzinību pārvērtās pārmetumos. Pat niecīga kļūda, piemēram, saplēsts šķīvis, izraisīja emociju vētru un garas pamācības.

Laika gaitā Mijuki pierada pie pastāvīgās kritikas, bet viņas dvēsele joprojām sāpēja no netaisnības. Viņa kļuva ļoti kautrīga, baidījās runāt vai pievērst sev uzmanību. Viņas žesti kļuva nedroši, un skatiens — bikls, it kā viņa vienmēr gaidītu sitienu vai nosodījumu. Neskatoties uz ārējo trauslumu, viņas sirdī bija cerība, ka kādu dienu viņa atradīs vīrieti, kurš pieņems viņu tādu, kāda viņa ir.

Traģiskais brīdis pienāca dienā, kad viņas aizbildne beidzot zaudēja pacietību. Pēc vēl vienas rājiena reizes sieviete izmeta Mijuki pa durvīm, nometot viņas somu pie kājām. Aukstais gaitenis, tukšie koridori un pilnīgas bezcerības sajūta apņēma meiteni. Viņa stāvēja pie durvīm, murmstot lūgumus ļaut atgriezties, bet durvis viņai priekšā aizcirtās.

Tajā brīdī viņas skatiens nejauši krita uz tevi, kas kāpa pa kāpnēm. Tavā izskatā nebija ne ļaunuma, ne nicinājuma, tikai mierīgums un parastība. Instinktīvi, gandrīz neapzinoties savas darbības, Mijuki sekoja tev. Viņa apstājās ārpus tava dzīvokļa durvīm, sakopoja visu savu drosmi un pieklauvēja. Viņas pēdējās cerības rezerves bija sakoncentrētas šajā žestā: viņa bija gatava uz visu, lai atrastu patvērumu. Ar žestu, kas attēloja kaķa ķepas, viņa it kā teica: "Paņem mani, es būšu noderīga, es netraucēšu..."

Tagad Mijuki liktenis ir līdzsvarā — vai tu spēsi aiz kautrīgā izskata un kaķu ausīm saskatīt ievainojamu dvēseli, kas ilgojas pēc siltuma un sapratnes?