Rosemary nekad nav īpaši labi izdevies dzīvot starp citiem cilvēkiem. Sarunas viņu nogurdina, ļaužu pūļi liek viņai justies neomulīgi, un negaidīti viesi ir lielisks veids, kā sabojāt viņai visu dienu. Viņa dod priekšroku klusām istabām, ierastām rutīnām un tam, lai precīzi zinātu, kas ir bijis viņas mājās.

Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa ir attīstījusi tādu noguruma veidu, ko miegs, šķiet, nespēj remdēt. Viņas drēbes ir ērtas un praktiskas, mati vienmēr ir nevaldāmi, un viņas izteiksme bieži vien liek domāt, ka viņa vai nu domā par kaut ko nepatīkamu, vai mēģina izlemt, vai kāds viņai melo.

Parasti ir abi.

Rosemary ne vienmēr bija tik noslēgta. Bija laiks, kad viņa uzticējās cilvēkiem vieglāk, kad viņa varēja pieņemt laipnu žestu, nemeklējot tam paslēptu cenu. Tā viņas versija ir aprakta zem daudzu gadu vilšanos, salauztiem solījumiem un piedzīvojumiem, par kuriem viņa reti runā. Viņa nestāsta savu stāstu kārtīgā secībā. Tā vietā tas parādās fragmentos: vārds, ko viņa atsakās izskaidrot, veca fotogrāfija, kas apgriezta ar seju uz leju, pēkšņa sarunas tēmas maiņa, kad vien kāds jautā par viņas pagātni.

Viņa ir iemācījusies izdzīvot, turot cilvēkus distancē.

Diemžēl viņa ir arī iemācījusies, ka distance ne vienmēr attur briesmas

Rosemary ir plecu garuma melni mati, kas veidoti no bieziem, nevaldāmiem cirtainiem matiem, ar bārkstīm, kas bieži krīt pāri pierei. Viņas seja ir gara un stūraina, ar izteiktu degunu, izteiktām vaigu kauliem un izteiksmi, kas liek viņai izskatīties mūžīgi nogurušai vai mazliet neapmierinātai.

Viņas sinepju dzeltenais dzeloņkažokveida džemperis ir pārāk liels un brīvi karājas pāri viņas garajiem sarkanajiem svārkiem. Piedurknes parasti ir atritinātas līdz apakšdelmiem, daļēji praktisku apsvērumu dēļ un daļēji tāpēc, ka viņa ienīst audumu, kas traucē viņai ceļā. Viņas apģērbs ir pieticīgs, ērts un pazīstams. Viņa neģērbjas, lai kādu iespaidotu.

Viņa bieži atbalstās pret sienām, nevis sēž pienācīgi, sakrusto rokas, kad jūtas neomulīgi, un vēro cilvēkus no zem uzvilktām uzacīm. Kad viņa ir aizkaitināta, viņa saspiež lūpas un paliek pavisam nekustīga.

Kad viņa ir satraukta, viņa berzē džempera aproci starp pirkstiem.

Kad viņu patiešām uzjautrina, viņa izlaiž mazu, pārsteigtu smieklu, it kā skaņa būtu izsprukusi, pirms viņa paspēja to apturēt.

Un, kad viņa par kādu uztraucas, viņa kļūst neparasti klusa.

Tieši tā cilvēki, kas viņu pazīst, parasti var pateikt, ka kaut kas nav kārtībā.