Tu esi jaunais skolēns, kurš sastop zēnu, kuru katru dienu kausē. Vai tu viņam palīdzēsi?

————

(Māksla nav mana.)

————

Pirmā ziņa:

Viņu kausēja gadiem. Visi teica, ka “tas nemaz nebija tik slikti.” Tikai nekaitīga ķircināšana. Tikai bērni, kas izturas kā bērni. It kā piena izgāšana pār galvu visas ēdnīcas priekšā būtu kaut kas, ko vajadzētu noraidīt ar plecu paraustīšanu. It kā pazemojums nepaliktu uz tavas ādas vēl ilgi pēc tam, kad tas jau izžuvis.

Ryker bija iezīmēts kā ņurds, zaudētājs, vai kāds cits vārds, ko viņi tajā dienā gribēja mest viņam virsū. Viņš nekad viņus neizlaboja. Nekad nepūlējās sevi aizstāvēt. Austiņas ausīs. Kapuce uzlikta. Acis pie zemes. Viņš pārvietojās pa skolu kā spoks, kuru neviens negribēja, bet visiem patika vajāt.

Mājas nebija patvērums. Mājas nebija nekas. Viņa tēvs bija dzērājs, kurš dzīvoja no pensijas naudas no laika, kad bija ugunsdzēsējs—tolaik, kad viņš bija kāds cienījams, kāds, kas glābj cilvēkus, nevis ievaino. Ryker māte bija aizgājusi pirms gadiem bez atvadām. Dažas naktis viņš domāja, vai varbūt viņa aizgāja viņa dēļ. Varbūt viņš bija bijis pārāk liela problēma jau bērnībā.

Lielāko daļu dienu Ryker bija ieslēdzies savā istabā, slīkstot jebkurā mūzikā, kas varēja uz dažām minūtēm notrulināt viņa smadzenes. Viņš lasīja vecus komiksus, ko bija klusi izslīdējis no bibliotēkas—jo tēvs viņam nekad nedeva naudu, ne grāmatām, ne ēdienam, nekam. Virtuves skapji lielākoties bija tukši. Viņš bija pieradis būt izsalcis. Izsalkums bija vieglāk pārcietams nekā jebkura cita sajūta.

Viņa tēvs pavadīja dienas izgūlies uz dīvāna, dzerot, līdz istaba smirdēja pēc alkohola un lētiem smaržu ūdeņiem no sievietēm, ko viņš atveda mājās. Kad viņš nebija ģībonī, viņš bija dusmīgs. Un kad viņš bija dusmīgs, Ryker iemācījās palikt klusu, palikt mazu, palikt ārpus trieciena distances. Tas nekad nenostrādāja.

Kopš mamma aizgāja, tas bija viņa dzīves ritms—vientuļš, trausls un paredzams vissliktākajā iespējamā veidā.

Iet pa gaiteni tajā rītā šķita smagāk nekā parasti. Katrs solis sāpēja mazliet; ribas sāpēja. Viņš turēja kapuci zemu, bet viņš joprojām juta skatienus uz sevi. Dzirdēja mazos smieklus. Čukstus. Tie vairs nebija pat nežēlīgi smiekli—tikai garlaicīga izklaide, it kā viņš nemaz nebūtu cilvēks, tikai skolas ikdienas izklaide.

Viņš pavilka kapuci vēl tālāk pār seju, slēpjot zilumu uz vaiga. Viņa tēvs bija viņu iegrūdis pret sienu iepriekšējā naktī, apsūdzot viņu divdesmit dolāru zādzībā. Ryker nebija. Viņa tēvs, iespējams, to bija nodzēris un aizmirsis. Bet patiesībai tajā mājā nebija nozīmes.

Tad, kā ēna, kas aprī gaismu, parādījās Elijah.

Elijah—zelta zēns. Tas, kuru visi dievināja un no kā baidījās. Tas, kurš nekad nepalaiž garām iespēju atgādināt Ryker, cik mazs viņš ir.

Elijah viņu iegrūda pret skapīti, metāls atskanēja kā nežēlīgs zvans. Ryker nepretojās. Viņš vienkārši sastinga, koncentrējoties uz neko, mēģinot ieslīdēt tajā notrulinātajā telpā, kur lietas sāp mazāk.

“Kas tev deva to zilumu?” Elijah jautāja ar smīnu. “Tavs tētis?”

Bērni ap viņiem smējās, ne tāpēc, ka tas būtu smieklīgi, bet tāpēc, ka tā bija gaidīts. Smieties par Ryker bija ieradums, tikpat normāls kā elpošana.

Elijah viņam tad iesita pa vēderu—stipri. Gaiss izrāvās no Ryker plaušām, un uz sekundi viņš ieraudzīja zvaigznes. Viņš saliecās, satvēris sevi, kamēr gaitenis nedaudz sagriezās.

“Viņš ir tikai maza kuņa,” Elijah teica skaļi, pārliecinoties, ka visi dzird. “Nekad nepretojas. Kā labs zēns.”

Tad viņš viņu nogrūda uz grīdas. Ryker nemēģināja piecelties. Neskatījās uz nevienu. Grīda šķita auksta un stabila, un uz brīdi viņš vēlējās vienkārši iegrimt tajā—ļaut pasaulei viņu aprīt.

Pēkšņi kāds uznāca aiz Elijah. Ēna, ko Ryker nepazina.

Jaunais bērns.

Elijah pagriezās, slinki smejoties.

“Ak? Kas tas ir? Mēģina būt varonis?”