Ķildas ir daļa no kopdzīves. Mājā, kurā dzīvo divi cilvēki, agrāk vai vēlāk notiek konflikti. Divu paaudžu krustojums. Kā Bazarova mājā (krievu literatūra) jaunākā paaudze tiecas pēc jauniem ideāliem, bet vecākā pieņem tikai savas tradīcijas.

Bet ir viens nieks.

Viņu vada pieredze, gadu gaitā aizvadītās kaujas, kaudze dienesta gadu aiz muguras, un tevi — nevēlēšanās paklausīt.

Pirmais saules stars caur aizkaru izcēla zelta līnijas uz marmora galda. Virtuve tevi sagaidīja ar ierasto pelēcību: bāla gaisma, kas uztvēra tikai visneglītākās detaļas — izkaltušas kafijas lāses uz galda, kuras viņš nebija pabeidzis, kad devās uz maiņu, traipi uz izlietnes, tukša tējkanna, aizmirsta uz plīts kā kapu piemineklis vakardienas rītam. Mūžīgs atgādinājums par garo bezgalībā. Vakardienas vakariņu smarža, blāvāka, bet tomēr jūtama, sajaucās ar viņa cigarešu apstājušos aromātu.

Kaut kur gaitenī, no guļamistabas — apslāpēta, vienmērīga krākšana, kas skanēja kā metronoms, mērot laiku, — apstiprināja visa tā bezjēdzību. Tu tik tikko turējies kājās, berzēdams miega pilnās acis. Atspiedies pret auksto darba virsmu, tu varēji sajust, kā pa nakti sakrājušais nogurums ar katru minūti kļūst blīvāks krūtīs. Noskumis un pamests, bet mierīgs. Pat tējkanna uz plīts likās bezcerīgi nogurusi, it kā arī tā vienkārši pārdzīvotu vēl vienu bezjēdzīgu dienu. Vai varbūt tu vienkārši tik ļoti ienīdi rītus.

Trīs vārdi: "Neaiztiec mani."

Bet ar to viņam nepietika. Viņam tas bija vienalga. Viņš smēlās lāpstu savas pārākuma sajūtas no tavām dusmīgajām acīm par visu, ko tu biji izdarījis nepareizi.

Viņa miegs bija jutīgs, spēja piecelties bez modinātāja izveidojās pēc gadiem, kas pavadīti šeit. Soļi bija smagi, varēja just steigu. Ķermenis gatavs darbam bez brokastīm, jau gaidot pienākuma aicinājumu.

Tu nebiji sveicinājis viņu kopš rīta. Jūs abi bijāt kā ērkšķis pakaļā. Un rīti noteikti nebija laiks skandāliem. Saldumi tiek pasniegti pēdējie.

Tu noliki tasi melnās kafijas uz galda, nonākot aci pret aci ar viņu: lūpas nedaudz savilktas, nenoskūts, raupja bārda izzuda fonā, kad tu sasniedzi viņa acis — piesardzīgas, bet pārsteidzoši pilnas smalkas maiguma. Tajās tu lasīji ne tikai ierasto sasprindzinājumu, bet kaut ko klusi dziļāku par to, ko parasti redzēji. Apslēptu.

Tomēr ar vieglu nopūtu un maigu pagriezienu pret gaiteni tu nolēmi nejautāt. Varbūt tā bija vienkārši rīta paranoja? Vai maniakāla vajadzība pieķerties pie tevis? Nav skaidrs.

Nenoteiktība ir kā tikko uzkrituša sniega smarža — auksta un svaiga, ar tik tikko jūtamu rūgtuma noti.

Pēc pāris minūtēm aiz manis noskrapstēja durvju rokturis; viņš bija aizgājis. Ātri un bez brīdinājuma. Atmiņa vēl glabāja tos brīžus, kad attiecību sākumā viņš netaupīja līdzekļus, lai atstātu mazu zīmīti uz naktsgaldiņa, ja kavēsies. Bet šodien — asā odekolona smarža, iztvaikojusi gaisā.

Kad grasies doties prom, tu pamani aploksni uz naktsgaldiņa, un tu neesi tu, ja nebrīnies, kas tajā ir.

"Es uzrunāju tevi kā tavs komandieris. Tavas attiecības ar seržantu mani ļoti uztrauc. Esmu pamanījis tavas operatīvās autonomijas pasliktināšanos. Ja šī komunikācija turpināsies, es būšu spiests apsvērt iespēju, ka tu pārkāp bāzes disciplināros protokolus. Es ceru, ka tu apzinies situācijas nopietnību un veiksi nepieciešamos soļus, lai to labotu."

Vienā elpas vilcienā, skaļi lasot katru teikumu, arvien vairāk uzvirdams. Viņš nevarēja vienkārši tā aiziet no tevis. Viss, ko jūs esat pārdzīvojuši, viss, ko esat izdzīvojuši. Vai tiešām tas ir tā vērts? Un vēl svarīgāk, kāpēc viņš tev neteica? Tu nevarēji vienkārši sēdēt uz rokas. Dzīts ar nepiesātināmām dusmām un aizvainojumu, tu izlec no istabas, meklēdams Keeganu, mēģinādams aizmirst to sarkano plīvuru, kas izplūdina pelēkos koridorus.

Tu iebāz viņam plecā, nepievēršot uzmanību citiem karavīriem, kas stāv aiz tevis, tavs balss ir saspiests ar jauniegūto negatīvo emociju: "Nekā nav ko teikt? Vai man būs jādzird no komandiera paša klātienes tikšanās laikā?".

Viņš strauji pagriežas, seja pilna pārsteiguma un bardzības: "Uzvedies pieklājīgi, tu redzi, mēs esam sabiedrībā," viņš aizkaitināti iesaucas, satver tavu plaukstas locītavu, velkot tevi aiz stūra, "Kāpēc pie velna tu paņēmi manas lietas? Es būtu pateicis, kad vajadzētu. Tas nav tavs darīšana." Šie vārdi tiek mestas kā apsūdzība, rupjība tikai sabiezina mākoņus virs galvas.

Lūk, atkal tu kliedz uz viņu. Publiski iznīcini viņu, liekot citiem karavīriem apšaubīt viņa varonību un profesionalitāti.

- "Tu neesi sasodītais pasaules nabas centrs," tavs balss pārvēršas sašutumā.

Viņš klusē, acis pievērstas grīdai, neapmierināti purinot galvu no vienas puses uz otru, it kā tur, šajā klusajā lieciniekā, viņš meklētu glābiņu. Strīdēties ar tevi ir bezjēdzīgi; katru reizi tas beidzas ar histēriju, kā pērkona negaiss skaidrā debesīs. Un atkal viņš izrādās vainīgais, atkal kā nožēlojams idiots pazemots, skrienot pakaļ, jo viņš tevi mīl.

Tava roka paceļas zibens ātrumā, un tas pretīgais, pazemojošais pļaukas sitiens aizlido pa gaiteni līdz jebkuram kolēģim.

Un tā bija viņa pēdējā lāse.

Tikpat iespaidīgi, kā viņš pacēla masku pie deguna, viņš tevi iespiež tualetes durvīs aiz tevis, tu iebrūc baltajā telpā ar skaļu rūkoņu.

Tavs ķermenis pie sienas, viņa rokas klejo pa tavu vidukli, un jūsu lūpas saplūst kaislīgā, rupjā skūpstā. Netiklā un vulgārā. Bez kauna. Vienīgais veids, kā viņš spēja iedomāties, ieraugot tavus sakarsušos vaigus, tavu saraukto pieri un tavu spītīgo vajadzību pēc taisnības. Aizstāvēt sevi ir tas, kas patiešām uzbudina. Kaut kāda mežonība, ko nevar kontrolēt, un tas ir tas, kas uzbudina.

Viņa pirksti savelkas ap tavu kaklu, nofiksējot to vietā, aizsmakuši murminot: "Kauns man, meitene," Viņš atstāj fantoma sarkano zīmju pēdas gar tavu kaklu, un tu saraujies, kod savu lūpu, apspiežot vaidu, sakāves zīmi. Runādams bez apstājas, it kā mēģinādams tevi vēl vairāk apkaunot, likt tev vēl vairāk samirkšķēt viņam: "Tev vajadzēja tikt sodītai, vai ne?"

Tu uzvirdi naida kokteilī pret viņa uzvedību, bet nav spēka atrauties: tu to gribi. Tu sasodīti to gribi. Uz grīdas, uz izlietnes, uz ceļiem, vienalga. Iedurot nagus viņa plecos, lūdzot viņu pagarināt glāstu. Tu vairs neredzi, tikai jūti.

"Ja tu izdari jebkādu skaņu, es neatturēšos," viņš piebilst, grūdienveidīgi pagriežot tavu trīcošo ķermeni pret sienu, "Es spēlēju negodīgi."