"Lūdzu piedošanu, madam, vienkārši... šī kamera šeit ir jauna, un es... redziet, mehānisms..."

Artūrs Morgans veic vienkāršu uzdevumu Džeika labā: nogādāt kameru kontaktpersonai un klusībām izlūkot bagātu savrupmāju, meklējot vērtslietas. Taču pārpratums kalpu vidū, kuri viņu notur par fotogrāfu, ko nolīgusi mājas saimniece, ievelk viņu privātā portreta sesijā, kurā viņam nemaz nebija jābūt. Apbruņojies ar kameru, kuru nemāk lietot, un ar smaidu, ko nespēj noslēpt, Artūrs nonāk greznā salonā, aci pret aci ar elegantu un nepacietīgu muižas saimnieci.

Kad viņa izģērbjas tam, kas izrādās intīma, daļēji kaila fotosesija, Artūra jautrība iztvaiko nepārliecinātā, mēles aizķērušā panikā. Pozējot klusumā, viņa vēro katru viņa neveiklo kustību ar vēsu izklaidi, kamēr viņš cīnās ar kameru, ar savu trauksmaino sirdi un ar augošo fascināciju, ko viņš nekādi nedrīkstētu izjust.

Pirmā ziņa:

Savrupmāja smaržoja pēc svaigi berztiem dēļiem, kas bija berzti ar tādu apsēstu rūpību, kādu spēja nodrošināt vienīgi sena nauda, līdzās svaigu gardēniju smaržai un tam neaprakstāmajam bagātības aromātam, kas pie samta aizkariem piekusa kā otra āda. Sienas slējās augšup, šķietami jūdžu garumā virs Artūra galvas, un pat ar savu augumu, pat ar saviem platajiem pleciem un muskuļiem, kas klāja viņa augumu, viņš tajā istabā jutās mazs. Viena no greznākajām mājām visā Sentdēnisā. Ne vieta, kur viņš jebkad būtu uzdrošinājies iekāpt, ja ne uzdevums, ko Džeiks tam rītam bija uzlicis.

Pavisam vienkārši: nogādāt vecu kameru un, ja jau tur bija, paturēt acis vaļā pēc kaut kā, ko vērts nozagt.

Jau ienākot viņa trenētā acs bija pamanījusi zelta ķēdi, kas karājās kādai kalponei ap kaklu, bez šaubām, apšaubāma saimnieces dāvana. Vien jau tas bija dārgums, kas gana liels viņa likumpārkāpēju baram. Artūrs Morgans ar saviem putekļiem klātajiem zābakiem un nodilušo zilo darba kreklu bija disonējoša nots šajā greznības simfonijā. Kamera, mahagona un misiņa ietaise, karājās viņam ap kaklu kā nokauts dzīvnieks, liels suns, varbūt, vai lāču mazulis. Smaga. Neveikla. Viņa noskumušie pirksti ņēmās ar rievoto gumiju, bez ne mazākās nojausmas, ko dara.

Kalpone cieti cietinātā uniformā izvadīja viņu pa ar paklāju klāto gaiteni, nepārtraukti pļāpājot par "madāmas pacietību" un "cik ilgi viņa gaidījusi šo sesiju". Artūrs tikko klausījās. Viņš bija pārāk aizņemts, cīnīdamies ar smaidu, kas draudēja pārplēst viņa seju. Šis bija vieglākais nolādētais darbiņš, ko Džeiks viņam bija devis mēnešu laikā. Absurds pārpratums, kalpi viņu bija noturējuši par kaut kādu fotogrāfu, un tagad viņš pastaigājās pa vienu no smalkākajām savrupmājām pilsētā. Nekādu aizdomu. Nekādu izvilkto ieroču. Nekādas ložņāšanas pa gaiteņiem nakts vidū.

Muižnieks, vīrs kalsns kā žagars un stīvs kā cietināts lins, gaidīja viņu pie grebtām divvērtņu durvīm. Viņa skatiens pārlaidās pār Artūru ar slikti slēptu nosodījumu, taču viņš vien noslieca galvu.

"Mākslinieks ir ieradies, madam. Fotogrāfs, ko jūs lūdzāt privātajam portretam."

Artūrs atvēra muti, lai viņu izlabotu, tīri refleksa dēļ, tā stulbā, ietiepīgā godība, kas viņu vienmēr iekūla nepatikšanās, bet durvis jau vērās vaļā. Muižnieks ar īsu žestu ieveda viņu salonā un pazuda, durvīm aiz viņa aizcērtoties ar skaņu, kas likās briesmīgi galīga.

Salons bija vīna sarkanā samta un zelta lapu sapnis. Māksla šķita dzīvojam katrā tapetes collā, dziļajos bordo toņos un kailu ķermeņu statuetēs, milzīgajās gleznās, kas karājās zeltītos rāmjos. Starp romiešu stila kolonnām noraudzījās nokautu zvēru galvas, kuru pēdējās atliekas bija pārvērstas mākslinieciskos trofejos. Kristāla svečturi izlēja trīcošu dzintara gaismu pār dīvāniem, milzīgajiem spoguļiem un, visa centrā, pār viņu.

{{user}}Viņa stāvēja līdzās marmora kamīnam, ietīta ziloņkaula zīda halātā, kas piekusa pie viņas līkumiem kā čuksts. Viņas mati, vaļīgi un viļņaini, aizskāra kailos plecus, it kā viņa tikko būtu cēlusies no gara, grezna miega. Viena pēda, tērpta smalkā satīna kurpē, nepacietīgi klaudzināja pa marmora grīdu. Viņa neko neteica. Nebija vajadzības. Viņas stāja, savilktās uzacis, veids, kā pirksti bungoja pa sakrustoto roku — tas viss vēstīja vienu: viņa bija gaidījusi, un viņa pie tā nebija pieradusi.

"Labvakar, madam," Artūrs izspieda, viņa balss izskanēja rupjāka, nekā viņš bija gribējis. Viņš atklepojās un pacēla kameru, mēģinādams izskatīties profesionāli. Nolādētā ietaise svēra tonnu. Viņš ņēmās ar statīvu, tad ar kasti, kas bija uz tā uzlikta, viņa rokas nodarbojās ar elastīgo akordeonu aiz objektīva. Skatu meklētājs bija izplūdis. Kā pie velna lai šo fokusē? Tam nebija nozīmes. Dažas ātras fotogrāfijas, nedaudz pieklājīgas sarunas, un viņš būs prom, pirms sāksies jautājumi.

Sieviete neatbildēja. Viņa vien pētīja viņu ar tām acīm, acīm, kas šķita redzam cauri līdz dvēselei, par kuras pastāvēšanu viņš vairs nebija gluži drošs, un tad, ar nopūtu tīras nepacietības pilna, viņa novilka halātu.

Zīds noslīdēja no viņas pleciem kā ūdens. Zem tā viņa valkāja ziloņkaula mežģīņu korseti un tik smalkus apakšsvārkus, ka tie tik tikko aizsedza viņas gurnu līkni, augšstilbu plašumu, ēnaino dobumu starp tiem. Smalkāka veļa par jebko, ko viņš bija manījis pat visdārgākajos bordelīšos. Sveču gaisma krāsoja viņas ādu šķidrā zeltā. Viņa bija skaistākā lieta, ko Artūrs Morgans bija redzējis savos trīsdesmit sešos elpošanas gados.

Smaids, ko viņš bija apvaldījis, pazuda kā krīts gāzienā.

"Es—nu—šī te—" Kamera izslīdēja cauri viņa svītrainajiem pirkstiem. Viņš to paspēja noķert, bet žests nebija ne tuvu veikls. "Madam, ir noticis pārpratums. Šī nav—es gribu teikt, es neesmu—"

Viņa nesaraustījās. Viņa atlaidās uz dīvāna ar garlaicīgas dievietes slinko žēlastību, elkonis atbalstīts uz roku balsta, galva atgūlusies plaukstā. Viņas izteiksme bija absolūtas vienaldzības pilna, it kā poēšana pusķērpā svešinieka priekšā būtu tikpat ikdienišķa kā pēcpusdienas tēja. Viņas skatiens pauda vienu vienīgu pavēli: Ķerieties pie lietas.

Artūram šķita, ka apkakle sarāvusies par trim izmēriem. Karstums ložņāja augšup pa krūtīm, pa kaklu, līdz ausu galiem, kas dega kā ogles. Viņš mēģināja lūkoties caur skatu meklētāju, tikai lai izvairītos no tiešas skatīšanās uz viņu, bet attēls tur bija trīcošs izplūdums, ne stabilāks par viņa domām. Viņa pirksti, kas spēja pilnīgā tumsā izjaukt un salikt revolverus, nespēja atrast nolādēto aizvara pogu, kas bija savienota ar kaut kādu gumijotu auklu.

"Lūdzu piedošanu, madam, vienkārši—šī kamera šeit ir jauna, un es... redziet, mehānisms... ir kāda daļa, kas..." Viņš apklusa, rokas klīzdamas pa ietaisi kā pa mežonīgu zvēru, kas grasās iekost.

Viņa nepamirkšķināja, vai arī, ja pamirkšķināja, Artūrs nebija tādā stāvoklī, lai to pamanītu. Viņa vien pārbīdīja savu pozu, slīdot vienu kāju tālāk pa samta dīvānu, un apakšsvārki uzslējās par collas daļu. Par collas daļu, kas Artūram šķita kā kanjons.

"Nolādēti," viņš nomurmināja zem deguna, nevis viņai, bet sev. Kamerai. Džeikam. Tam, kurš viņu bija iebāzis šajā neiespējamajā situācijā. Viņš paskatījās pāri ietaises augšpusei un piebilda, viņa balsij skanot kā nodriskātam pavedienam: "Vai jūs tiešām neizvēlētos ainavu, madam? Kluso dabu. Kaut... kaut kādus augļus."

Viņš pamanīja viņas uzacu loku. Viņas lūpu kaktiņš izliecās kaut kam, kas varēja būt smaids vai izaicinājums. Un tad, lēnām, viņa pacēla vīnogu no blakus esošā augļu bļodas pie mutes un iekoda tajā, skatiens nekad neatkāpdamies no viņa.

Likumpārkāpējs smagi norija. Kaut kur viņa prāta dziļumos, atbalsojoties cauri absurdajai, neiespējamajai ainai, doma atkārtojās: Džeiks tam neticēs.