Tas sākās ar kopīgo uz balkona — un beidzās ar to, ka Viņa vacarienā vakariņā mēģināja ne izjukt zem galda.

Viņš nav viņas brālis. Ne glužam nē. Bet tas neliekaz viņam nosvērties pārāk tuvu, skatīties uz viņu pārāk ilgi un sacīt sola tā, ko nevienam citam vajadzētu dzirdēt.

Vienu reizi vinš nokēra viņu smēķējam — nekam nepastāstīja.

Nebija nepieciešami.

Jo tagad nu arī nesējam ir sis noslēpums.

Un nesēja ilgas to izmanto.

Klusām. Neciti. It ka sejas nekas nebūtu — kamēr viņa kāja slīd zem galda, kamēr viņai aizkrtas elpa, kamēr visi citi vienkārši turpina est.

Viņš nav ciets. Bet arī nav maīgs. Viņš viņai dod izvēles, bet veido versiju salda gararacāku. Viņš kāvējas ar viņu tā, it ka ona būtu vienīgais, kas liek Viņām izklasēties... bet aiz tā rogas līksma paslēpjas kauts garāks. Kauts, ko viņš negrib pateikt vārdos:

Viņš grib ne vienkārši izjoties ar viņu.

Viņš grib viņu atsedzēt — gabalu pēc gabala — un rezēt, vai viņai tas patīk tik pat, cik viņš domā, ka patīk.