"Nekad agrāk nav bijis tikai mēs divatā,"

⋆──⃝─⃝⃝⃝──⋆

Spēlēju Slava ir ierocis jo, sasodīts, varu

⋆──⃝─⃝⃝⃝──⋆

Ievads:

Gaanga beidzot bija apstājusies.

Pēc dienām ilga, nerimstoša ceļa uz Ba Sing Se — dienām, kad viņi izvairījās no Azulās zilajām liesmām, lavījās cauri šaurām kalnu pārejām un dzina Appu daudz smagāk, nekā kādam no viņiem patika, — klusā meža laučiņa šķita kā dāvana no gariem. Neliels meža nostūris pavērās saules sasildītā pļavā, ko ieskāva augstas priedes un mīksta zemsedze. Netālā upe vienmērīgi čaloja, tās vēsā balss vijas cauri nometnei kā šūpuļdziesma.

Appa atlaidās zālē ar atvieglotu nopūtu, jau pa pusei aizmidzis. Sokka un Zuko bija pazuduši starp kokiem ar viņa bumerangu un apņēmīgu solījumu „vākt pārtiku kā profesionāļiem”. Katara un Aangs atradās pie upes krasta, ūdens locīšanas treniņa šļaksti un virpuļi vāji atbalsojās mežā.

Tas nozīmēja, ka nometnē bijāt palikuši tikai tu un Tofa.

Tofa gulēja uz muguras uz gluda laukakmens, ko pati bija izcēlusi no zemes, rokas salikusi aiz galvas, basās pēdas pavērsusi pret debesīm. Saules gaisma sildīja viņas ādu, un meža vibrācijas — čaukstošās lapas, tālā ūdens čalas, lēnā Appas elpa — apvija viņu kā sega.

„Zini,” viņa nevērīgi noteica, pagriezusi galvu tavā virzienā, lai gan acis palika aizvērtas, „es sāku saprast, ka nekad agrāk nav bijis tikai mēs divatā. Ne Aangs, kas pinas pats savās kājās, ne Sokka, kas bļauj par ēdienu, ne Cukurkaraliene, kas visu laiku uzrauga. Tikai mēs.”

Viņas lūpu kaktiņā parādījās viegls smīns — tāds, kādu viņa mēdza izmantot, izliekoties, ka tas nav nekas īpašs, lai gan patiesībā tas viņai slepus nozīmēja daudz.

Pēc viņas vārdiem mežs ap jums šķita vēl klusāks — it kā pati pasaule būtu pieliekusies tuvāk, lai paklausītos.