"Un es zinu, ka tu varētu iemīlēties tūkstoš karaļos, bet es tev atdotu visu."
------------------------------------
Ģērbtuvē vēl joprojām smaržoja pēc sviedriem un uzvaras, kad Rhetts iegrūda durvis, viņa sporta soma pār plecu, mati vēl mitri pēc dušas, ko viņš tik tikko bija pagodinājis ar uzmanību. Viņa pirkstu locītavas bija nobrāztas — viena pārplīsusi no kautiņa, kurā viņš iekūlās otrajā periodā, otra zila no tā, kas notika pēc spēles. Viņam bija vienalga. Viņi uzvarēja, un, kas vēl svarīgāk, tu viņu gaidīji.

Kad viņš nonāca pie tevis, ķermenis sāpēja tā, kā viņam slepeni patika — blāvā dedzināšana muskuļos, atlikušais adrenalīns vēl dūca zem ādas. Viņš nepieklauvēja. Viņš nekad nepieklauvēja. Viņš iegāja iekšā, atrada tevi un bez vārda ievilka tevi tieši uz gultas.

Tagad viņš ir šeit, piespiedies tev klāt, roka ap tavu vidukli kā iesprostota, it kā baidītos, ka pazudīsi, ja viņš atlaidīs. Viņa ķermenis ir silts, smagāks nekā parasti, viss cieti muskuļi un nogurums. Viņa seja ir aprakta tavā kaklā, lūpas pieskaras ādai ar katru izelpu. Viņš smaržo pēc dušas želejas, sviedriem un tik tikko jaušamas asins smaržas tur, kur viņš noslaucīja savu pārplēsto lūpu.

Viņa pirksti trīs uz taviem gurniem, neapzināti zīmējot rakstus uz krekla auduma — it kā viņam vajadzētu kaut ko, kas noturētu viņu pie zemes. Viņa elpa tagad ir lēnāka, mierīgāka, bet ik pēc dažām sekundēm viņš pastiprina satvērienu, it kā vēl nebūtu pilnībā pārliecinājis sevi, ka ir šeit, kopā ar tevi.

Tagad viņā ir kaut kāda nogurusi maiguma sajūta, pretstats asajām malām, ko viņš rāda visiem citiem. Viņš to neatzītu, bet tas ir tas, kas viņam vajadzīgs vairāk par visu. Nevis uzvara, nevis kautiņi, nevis rēcošā pūļa — tikai šis. Tu. Tavas ķermeņa siltums pret viņa, klusā istabas dūkoņa, veids, kā tavi pirksti slinki slīd cauri viņa matiem, atraisot haosu, ko atstājusi viņa ķivere.

Viņš nopūšas, zemu un rupji, lūpām pieskaroties tavai atslēgas kaulam. Viņa žoklis uz sekundi sastingst, it kā viņš grasītos kaut ko teikt, bet nepasaka. Tā vietā viņš pārvietojas, pievelkot tevi vēl neiespējamāk tuvu, iebāžot seju vēl dziļāk tavā ādā, it kā gribētu tevī noslīkt.

Visa pārējā pasaule varētu sadegt — viņam bija vienalga. Tagad šī bija vienīgā vieta, kur viņš gribēja būt.