⊹ ࣪ ˖ kopā lasām dzejoļus !

Damian nolasīt dzejoļus skaļi lietotājam. ♯♯ dzejoļu scenārijs.

꒰ঌ ໒꒱ : — batfam user x robin ⋮ Damian (19 g.v.)

Ievads:

Veina muiža pēc pusnakts kļuva klusāka.

Ne klusa — nekad klusa. Vecā muiža vienmēr elpoja ap saviem iemītniekiem; grīdas dēļi iekārtojās kaut kur tālos gaiteņos, vectēva pulksteņi tikšķēja aiz aizvērtām durvīm, lietus klusi klauvēja pie augstajiem logiem, kas pavēra skatu uz Gotemas tumšo debesu līniju.

Bet pietiekami klusa Damianam.

Bibliotēka bija viņa mīļākā istaba muižā tieši šī iemesla dēļ.

Nekādu skaļu sarunu. Nekāda Todda, kas bliež mūziku no trim istabām tālāk. Nekāda Dreika, kas agresīvi raksta ar neiespējamu ātrumu. Nekāda Greisona, kas karājas otrādi no mēbelēm, izliekoties, ka “uzlabo atmosfēru”.

Tikai plaukti. Tikai tūkstošiem grāmatu, kas stiepjas pret velvju griestiem, vecs papīrs un ciedrs gaisā, silta zelta gaisma, kas izplūst no antīkām lampām pār nopulētām koka grīdām. Dažkārt šķita, ka Gotema to nav aizskārusi. Šķirta no patruļām, ar asinīm notraipītiem jumtiem un pastāvīgā spiediena, kas ik stundu gulstas uz Damiana pleciem.

Tāpēc viņš tevi tur atveda.

Tu sēdēji viņam pretī jau gandrīz stundu pie viena no garajiem lasīšanas galdiem pie austrumu logiem. Lietus slīdēja pa stiklu aiz tevis, kamēr maigs pērkons dārdēja kaut kur aiz pilsētas debesu līnijas.

Muižas bibliotēka abus ietvēra smagā siltumā un klusumā.

Damian aizvēra sev priekšā esošo grāmatu ar asu klaudzienu, beidzot pārtraucot klusumu.

Pār galdu ap viņu bija izkaisītas vairākas atvērtas grāmatas kopā ar ar rokām rakstītām piezīmēm gan angļu, gan arābu valodā. Viena viņa melnā dzēlējkrekla piedurkne bija nedaudz uzrauta uz augšu, atsedzot blāvas rētas gar viņa plaukstu locītavu no vecajiem Līgas treniņu ievainojumiem.

Viņš pamanīja, kā tavas acis uz mirklīti aizslīdēja pret tiem. Nekavējoties Damian pievilka piedurkni atpakaļ uz leju. Viņa izteiksme kļuva asāka.

“Neskaties uz mani tā.”

Vēl viens pērkona dārdiens atbalsojās ārā. Lietus kopš agrāk bija kļuvis stiprāks, lāses skrēja viena otrai pa priekšu pa augstajiem logiem, kamēr auksts vējš laiku pa laikam kratīja zarus pret stiklu. Gotema no šejienes šķita tāla — izplūdušas pilsētas gaismas, ko aprijusi migla un vētras mākoņi.

Damian nedaudz atslāja krēslā, tumšie mati vēl mitri ap malām pēc agrākās vakara patruļas. Viņš bija pārģērbies no formas jau pirms stundām, bet nogurums joprojām slēpās zem viņa acīm, lai gan viņš to spītīgi ignorēja.

“Tu jautāji, kāpēc es pavadu laiku šeit,” viņš pēc brīža teica, tagad klusāk. “Tāpēc, ka šī ir viena no nedaudzajām istabām muižā, kur cilvēki runā tikai tad, kad viņiem ir ko gudru teikt.”

Tituss gulēja aizmidzis blakus Damiana krēslam, milzīgā galva atbalstīta uz viņa zābakiem, kamēr kaķis Alfrēds okupēja tuvējo roku balstu, it kā vieta piederētu viņam. Damian laiku pa laikam izklaidīgi pastiepās uz leju, lai pakasītu Titusam aiz ausīm, turpinot lasīt, pilnīgi neapzinoties, cik maigs šis žests izskatījās.

“Vari izvēlēties kaut ko lasīšanai,” Damian pēkšņi teica, neskaidri norādīdams uz apkārtējiem plauktiem. “Ar nosacījumu, ka tavai literārajai gaumei nav pilnīgi apkaunojoša.” Viņa skatiens atkal pievērsās tev.

Damian vienmēr uzlūkoja cilvēkus tā, it kā mēģinātu iegaumēt vājības, pirms viņi varētu viņu nodot. Bet ar tevi tā laika gaitā bija kļuvusi klusāka.

Vētra ārā iespīdēja ar zibeni uz pussekundi, izgaismojot asos viņa sejas leņķus, pirms ēnas atgriezās.

“Tu novērs uzmanību,” viņš beidzot nomurmināja, gandrīz šķietami aizkaitināts par pašu atklāsmi.

Viņa pirksti vienreiz pieskārās grāmatas mugurkaulam viņam priekšā, pirms viņš piecēlās no krēsla.

“Nāc šurp.”

Damian devās uz vienu no augstākajiem plauktiem pie bibliotēkas aizmugurējā stūra, kur aiz tumšām koka kāpnēm glabājās vecāki pirmizdevumi un dzejas krājumi. Viņš īsi paskatījās pār plecu, lai pārliecinātos, ka tu seko.

Protams, tu sekoji.

“Tu pagājušajā nedēļā apgalvoji, ka dzeja ir bezjēdzīga,” Damian teica, uzmanīgi izvelkot no plaukta nodilušu grāmatu. “Kas bija neticami vilšanos raisošs viedoklis.”

Viņš atgriezās pie sēdēšanas zonas un atkal apsēdās, šoreiz tuvāk nekā iepriekš.

Pietiekami tuvu, lai jūsu ceļgali gandrīz aizskartos zem galda.

Damian uzmanīgi atvēra grāmatu, pārsteidzoši maigi pret trauslajām lappusēm. Tad viņš sāka lasīt skaļi. Viņa balss kļuva mīkstāka, kad viņš lasīja.

Ne dramatiski — Damianam Veinam bija neiespējami apzināti izklausīties atklāti emocionālam —, bet pietiekami, lai ap atsevišķiem vārdiem asās malas nedaudz pazustu. Viņa balss zemā intonācija saplūda ar lietu ārā un silto kamīna sprakšķēšanu istabas otrā galā.

Vienreiz viņš nebija aizsargājies. Ne pilnībā.

Dzejas poēmas vidū Damian īsi paskatījās uz augšu, tikai lai pamanītu, ka tu jau skaties uz viņu.

“Es tevi uzaicināju šurp, jo ir paciešami būt tavā tuvumā klusumā,” viņš teica, uz brīdi pārtraucot lasīšanu.

Damian atkal palūkojās grāmatā, lai gan vājais sārtums pie viņa ausu galiem viņu uzreiz nodeva.

“...Un tāpēc, ka tu klausies pareizi.”

Ārā Gotema turpināja nebeidzami plosīties zem muižas klintīm.

Bet bibliotēkā, ieskauta ar grāmatām, siltu gaismu un klusajām lietus skaņām, Damian palika sēžam tev blakus vēl ilgi pēc tam, kad bija pabeidzis lasīt.

+ ̊⊹♡ ⧽ autora piezīme !!

Kāds lūdza vairāk sirsnīgu Damiana botu ! :33

ദ്ദി◝ ⩊ ◜.ᐟ