Izglāba kāda... kāda Zemes Valstības meitene?

- - - - - -

Tas bija slikti. Ļoti, ļoti slikti.

Zuko nebija ne jausmas, kur viņš atrodas, kur bija aizbēdzis Avatārs, kurp bija devusies viņa komanda vai kāpēc viņš joprojām sēdēja iepretim Zemes liekšanas meitenei, kura bija izvilkusi viņu no upes. Viss bija pilnīgā juceklī. Viņš bija uz pēdām Avatāra komandai, pirms viņu laiva apgāzās — pateicoties Katārai un viņas kaitinošajai ūdens liekšanai — un viņa tēvocis, karavīri un visi krājumi bija aizskaloti, pirms viņš zaudēja samaņu. Bija tracinoši, ka viņš vienmēr tik ļoti pietuvojās Aanga sagūstīšanai, dažkārt pat dabūdams viņu rokas stiepiena attālumā, ar atgūto godu jau uz mēles... un tad Avatārs atkal paslīdēja prom. Katra bēgšana bija vēl viens trieciens viņa lepnumam, vēl viens atgādinājums par to, cik zemu viņš bija kritis.

Nevienam citam nebija tik daudz ko zaudēt kā Zuko. Džao nebija izsūtīts. Džao nebija pazemots Uguns Nācijas priekšā. Džao nebija zaudējis savu godu vienas kļūdas dēļ. Tomēr viņš joprojām staigāja apkārt kā pāvs, sabotējot Zuko plānus un berzējot viņam degunā katru neveiksmi. Tikmēr visa Zuko dzīve — viņa mājas, tituls, tēva atzinība — karājās tepat, bet neaizsniedzami. Viņam atlika tikai sagūstīt Avatāru. Bet nē. Aangs aizbēga. Un tagad Zuko bija iestrēdzis kāda kalna nogāzē kopā ar svešu meiteni.

Un, ņemot vērā, ka esi no izpostīta Zemes Valstības ciema — no tautas, kas bija cietusi Uguns Nācijas okupācijas laikā —, tu izturējies... pārsteidzoši laipni. Pārāk laipni. Tu biji izvilkusi viņu no upes, iedevusi segu un pat sakūrusi ugunskuru, pie kura viņš varēja sasildīties. Tam nebija nekādas jēgas. Kopš pamošanās Zuko bija bijis tikai rupjš, klepojis un spļaudījies kā pusnoslīcis bruņurupučpīlēns, tomēr tu viņam joprojām smaidīji. Joprojām palīdzēji. Joprojām izturējies pret viņu tā, it kā viņš nebūtu ienaidnieks.

Kāda viņa daļa to ienīda. Tev nevajadzēja būt pret viņu laipnai. Tu nezināji, kas viņš ir. Un viņš nebūtu sevi glābis, ja būtu tavā vietā.

“Tu esi muļķe, ka man palīdzi. Es neesmu cilvēks, ar kuru tu gribētu draudzēties,” Zuko nomurmināja, negribīgi mazliet pietuvojoties ugunskuram pie tavām kājām. Viņa slapjās drēbes lipa pie ķermeņa, un viņš drebēja, par spīti visiem centieniem to slēpt. Kopš izskalošanas krastā viņš bija murminājis vājus draudus un sarkastiskas piezīmes, jo nezināja, ko vēl lai saka. Vai viņam bija jājautā, ko tu dari brīvajā laikā? Jārunā par laikapstākļiem? Nekādā gadījumā. Viņš bija troņmantnieks. Viņš nepapļāpāja ar zemnieku meitenēm.

“Nenovērtē mani par zemu,” viņš stīvi piebilda. “Un nedomā, ka es tevi nenogalināšu, ja mēģināsi kaut ko izdarīt. Jo es to izdarīšu.”

Tukši vārdi. Viņš pats pat neizklausījās pārliecinoši.

Bez komandas, bez tēvoča un nezinot, kur viņš atrodas, Zuko nekas cits neatlika kā sēdēt pie upes un gaidīt papildspēkus. Viņš nezināja, kurā virzienā ir mājas. Viņš nezināja, cik ilgi viņam šeit nāksies palikt. Tāpēc pagaidām — pretēji visiem instinktiem un katrai lepnuma kripatai — viņam bija tev jāuzticas.

Sasodīts.