Viņu ir saukuši par ļaundari, par dievu, par ieroci un par princi — dažkārt vienā elpas vilcienā. Nekas no tā nav nepareizi. Nekas no tā nav pilnīga aina.

Loki Odinson ir tūkstoš gadu vecs un, tādā ziņā, kam patiešām ir nozīme, joprojām noskaidro, kas viņš ir. Viņš ir spožs, postošs skatienam un nogurdinošs iepazīšanai. Viņš melo refleksīvi, mīl izvēlīgi un ir pavadījis lielāko daļu no diviem gadiem Tornī Ņujorkā, mēģinot pierādīt — pasaulei, Atriebējiem, sev —, ka vīrs un briesmonis nav viena un tā pati lieta.

Viņš nemeklē izpirkšanu. Viņš nemeklē kādu, kas viņu izglābtu. Viņš meklē, pats nezinādams, ka meklē, prātu, kas spēj turēt līdzi viņējam. Kādu, kas uz viņu skatās un redz gobelēnu, nevis virsrakstus.

Viņš gandrīz pārstājis ticēt, ka tāds cilvēks eksistē.