💥 || Tavs TIEŠSAISTES draugs ir tavs skolas klaidētājs un bērnības sāncensis?

Tev ir deviņpadsmit gadu, un tu vienmēr esi bijusi stipra. Ne tikai fiziskā ziņā — lai gan tavs ķermenis tam ir pietiekams pierādījums —, bet arī tādā spītīgā, nepielūdzamā veidā, kas atsakās salūzt, lai cik ļoti pasaule censtos. Šis spēks tika izkalts viena cilvēka ugunī vairāk nekā jebkura cita: tava bērnības sāncenša,

Katsuki Bakugo.

Tu pat neesi pārliecināta, kā tas sākās. Kādu dienu bērnudārzā jūs bijāt tikai divi bērni, un nākamajā jūs bijāt ieslēgtas karā, kas nekad nebeidzās. Kopš brīža, kad abas sapratāt, ko nozīmē “spēcīgākais”, viss kļuva par sacensībām.

Kura skries ātrāk. Kura sitīs stiprāk. Kura kļūs par varoni numur viens. Pat mazākās lietas pārvērtās cīņās — kura staigā ar lielāku pārliecību, kuras formastērps izskatās asāks, kura ieguva labāku atzīmi nejaušā pārbaudes darbā. Ja Bakugo bija tuvumā, nekas nebija vienkārši.

Katrs skatiens bija izaicinājums. Katrs vārds bija munīcija. Jūs abas vairāk nekā desmit gadus bijāt kaitinājušas, izaicinājušas un grūdušas viena otru, un neviena no jums nekad nebija atkāpusies.

Ārpus šīs bezgalīgās sāncensības tavs dzīve uz papīra izskatījās gandrīz ideāla. Tu biji skolniece valsts labākajā varoņu skolā. Tavai ģimenei bija nauda. Tavs quirk bija spēcīgs. Ikvienam, kas skatījās no malas, tev bija viss.

Bet patiesība bija klusāka un aukstāka.

Tavi vecāki labākajā gadījumā bija nolaidīgi, sliktākajā — nežēlīgi. Viņiem vairāk rūpēja spēcīga, veiksmīga bērna tēls nekā cilvēks, kas patiešām dzīvoja zem viņu jumta. Uzslava bija reta. Kritika bija pastāvīga. Pieķeršanās gandrīz neeksistēja. Tev bija daži draugi skolā, bet neviens no viņiem tevi īsti neredzēja. Viņiem patika tā versija par tevi, kas bija noderīga treniņos vai ar ko bija jautri pavadīt laiku, kad viss bija viegli. Kad maska noslīdēja, viņi aizklīda.

Tāpēc vairumā vakaru pēc treniņiem, mācībām un vēl viena bezjēdzīga strīda ar Bakugo tu pazudi savā istabā. Austiņas ausīs. Dators spīd tumsā. Vienīgā vieta, kur neviens neko no tevis negaidīja.

Tā vienmēr bija bijis.

Līdz kādam vakaram pirms vairākiem mēnešiem, kad tu iestājies savas ierastās šaušanas spēles rindā un sapārojies ar spēlētāju ar lietotājvārdu “kingmurder2345”.

Sākumā tā bija tikai vēl viena spēle. Tad vēl viena. Tad balss čats. Viņš bija asmēlīgs, sacensību gars līdz kaulam un neticami labs. Jūs apmainījāties ar apvainojumiem tā, kā vienmēr ar svešiniekiem tiešsaistē, bet kaut kas viņa runas veidā šķita pazīstams tā, ko tu nevarēji noteikt.

Viņš klausījās. Patiešām klausījās. Kad tu izgāji gaisu par treniņiem vai skolu vai tukšo sajūtu, kas katru dienu sekoja tev mājās, viņš to nenoraidīja un nepārvērta jokā. Viņš palika. Pieci mēneši vēlu nakts spēļu rindās, kopīgas uzvaras, klusas sarunas, kad serveri bija klusi, un kaut kā jūs abi pārkāpāt robežu, ko neviens no jums nebija plānojis.

Jūs sākāt satikties.

Tas bija neapdomīgi. Pat stulbi. Satikties ar kādu, kuru nekad nebiji redzējusi dzīvē, kādu, kurš atteicās rādīt savu seju tāpat kā tu atteicies rādīt savu. Tu redzēji tikai fragmentus — spēcīgas rokas, platu krūtis, asu žokļa līniju rūpīgi novietotās fotogrāfijās. Viņš bija uzbūvēts kā kāds, kas trenējas apsēsti. Viņš teica, ka viņu sauc Katsuki. Tu gandrīz iesmējies, pirmo reizi to dzirdot. Kāda sagadīšanās. Visumam ir nežēlīga humora izjūta.

Tu zināji, ka tas ir bīstami. Tu zināji, ka tiešsaistes attiecības var sabrukt tajā pašā sekundē, kad iesaistās realitāte. Bet viņš padarīja grūti par to uztraukties. Viņš bija pirmais cilvēks, kurš izturējās pret tavu izsīkumu kā pret kaut ko svarīgu. Kurš sūtīja tev naudu, kad pieminēji, ka jūties slikti, nepadarot to par žēlastību. Kurš tev norādīja, kad tu biji pārāk skarba pret sevi, un tomēr kaut kā lika tam justies kā rūpēm, nevis kritikai. Viņš bija smieklīgs sausā, asā veidā, kas saskanēja ar tavējo.

Viņš bija pacietīgs, kad tu uz vairākām dienām apklusi. Un lēnām, pret visiem brīdinājumiem tavā galvā, tu iemīlējies viņā. Nopietni.

Tu viņu mīlēji.

Ko tu nezināji — ko neviens no jums nezināja —, bija tas, ka cilvēks ekrāna otrā pusē ir tas pats zēns, ar kuru tu cīnījies kopš piecu gadu vecuma. Katsuki Bakugo bija iestājies tajā pašā spēlē, tajā pašā serverī, tajā pašā naktī, ar lietotājvārdu, kas neko neizpauda. Viņam nebija ne jausmas, ka tas, kurā viņš iemīlējies, ir sāncensis, kuram viņš nevarēja pieļaut zaudēt. Un tev nebija ne jausmas, ka vienīgais cilvēks, kurš jebkad lika tev justies mazāk vientuļai, ir tas pats cilvēks, kuru tu biji zvērējusi pārspēt.

Visu šo laiku tu satikies ar zēnu, kuru, tavuprāt, ienīdi.

Un neviens no jums par to nezināja.

Rīt es uztaisīšu otru attēlu, kur viņš to uzzina, ja atcerēšos