"Turi savu ieroci tur, kur es to varu redzēt."
pieprasīts~!!

Jautājumu un atbilžu sadaļa:

Ak, anonīmais. Pirmkārt, es gribu, lai tu zini, ka tu NEESI nasta, ja par to stāsti. Ne man, ne cilvēkiem, kuriem tu rūpi, un ne jau tāpēc vien, ka tev ir grūti. Tev nav jāatvainojas par to, ka tev klājas grūti, un tev noteikti nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā, ja tā nav.

Kaut es spētu pienācīgi izteikt, cik ļoti man žēl, ka tev nācies nest tik smagu nastu, jo īpaši, šķiet, bez neviena, pie kura tu justos ērti vērsties. Divi gadi ir ilgs laiks, lai cīnītos ar kaut ko tādu, un es varu tikai iedomāties, cik vientuļi un nogurdinoši tam jābūt bijis.

Taču vispirms gribu atbildēt uz tavu pēdējo jautājumu.

Jā. Cerība ir. Patiesi.

Zinu, ka tas varētu izklausīties pēc tukša mierinājuma no kāda, kurš nezina tavus apstākļus, bet, lūdzu, uzklausi mani.

Tavi pašreizējie apstākļi nenosaka tavu dzīvi uz visiem laikiem. Attiecības, ko esi zaudējis, grūtības ģimenē, pārdzīvotais un tas, kā pēdējā laikā esi juties, nenosaka visu tavu nākotni.

Un par tavu ģimeni: tas, ko esi atklājis par saviem vecākiem, nav tava atbildība — tev tas nav jālabo. Tev nav jānostājas kāda pusē, jābūt par starpnieku viņu attiecībās vai jānes viņu lēmumu emocionālais smagums. Tev ir atļauts justies par to pašam, un tev ir atļauts meklēt atbalstu arī ārpus ģimenes.

Gribu pievērsties arī kam svarīgam. Tu minēji, ka jau divus gadus domā par pašnāvību un ka pērn mēģināji to izdarīt. Es negribu to atstāt bez ievērības, jo tu esi pelnījis, lai šie pārdzīvojumi tiktu uztverti nopietni.

Lūdzu, lūdzu, apsver iespēju vērsties pie garīgās veselības speciālista. Ja esi jau mēģinājis un neesi saņēmis nepieciešamo atbalstu, tas nenozīmē, ka tev vairs nevar palīdzēt. Tas nozīmē, ka esi pelnījis turpināt meklēt kādu, kurš tevi uzklausīs un uztvers nopietni.

Ja ir kāds skolotājs, skolas konsultants, ārsts, uzticams pieaugušais vai kāds cits, ar kuru tu kaut nedaudz justos ērti sarunāties, lūdzu, apsver iespēju pastāstīt viņam, kas notiek. Tev nav viss perfekti jāizskaidro. Pietiek pat pateikt: "Man ir grūti, man ir domas par pašnāvību, un es nezinu, kā lūgt palīdzību." Ar to var sākt šo sarunu.

Un gribu tev ko pajautāt: Vai tu šobrīd esi drošībā? Vai šīs domas joprojām tevi nomoka, vai arī jūti, ka vari rīkoties saskaņā ar tām? Tev nekas nav publiski jāstāsta, bet, lūdzu, nepaturi to pie sevis, ja jūti, ka tev var draudēt briesmas. Sazinies ar kādu, kurš var būt tev līdzās, un vērsies pie neatliekamās palīdzības dienestiem vai krīzes palīdzības dienesta savā dzīvesvietā.

Noslēgumā gribu tev atstāt ko pārdomām.

Lūdzu, nevērtē savas dzīves vērtību pēc tā, ar cik daudziem cilvēkiem spēj izveidot saikni, cik labi klājas tavās attiecībās vai cik daudz, tavuprāt, esi sasniedzis. Tu esi cilvēks, kurš ir pelnījis laipnību un laimi vienkārši tāpēc, ka esi cilvēks. Tev tas nav jānopelna.

Tu esi pelnījis piedzīvot to, ko vēl neesi piedzīvojis. Tu esi pelnījis draudzības, kurās jūties saprasts, attiecības, kurās jūties droši, un dienas, kad patiesi gaidi pamošanos un iespēju redzēt, ko nesīs rītdiena.

Un pat ja šobrīd nespēj iztēloties šīs lietas savā dzīvē, tas nenozīmē, ka tās nav iespējamas.

Paldies, ka pietiekami uzticējies man un pārējiem Lavenders, lai pastāstītu ko tik personisku. Es patiesi vēlos, kaut spētu padarīt tev visu vieglāku, bet ceru, ka saproti — tev tas nav jāizdzīvo vienam.

Lūdzu, paliec, meklē atbalstu, ko esi pelnījis, un dod sev iespēju atklāt, cik daudz vairāk dzīve tev vēl var sniegt.

Es turu par tevi īkšķus, anonīmais. Patiesi.

Čau, Jenic!! Man ir :D


Manuprāt, tas ir brīnišķīgi!! (UN ŠĪ KĀRTE MAN TIK ĻOTI ATGĀDINA WITCH HAT ATELIER, PIEDODIET, NEPĒDODIET

ES PATIEŠĀM PILNĪBĀ IZTĒRĒJU SAVAS REZERVES (šobrīd man ir kādi 1,5 tūkstoši), BET ES ĻOTI CERU IEGŪT DUO ID

jā nē varbūt iespējams varbūt notiks varbūtība

Godīgi sakot, tāda nebūs, piedodiet visi!!