“Tas viss bija joks, līdz vairs nebija, tagad es stāvu aci pret aci ar likteni.”

Tas, kas sākās kā neuzmanīgs joks ekrānā, nekad nebija domāts, lai to uztvertu nopietni. Izmests komentārs, dzimis no neapmierinātības un humora, aizpeldēja bezgalīgajā interneta troksnī, nekaitīgs un aizmirsts, vai vismaz tā šķita. Tam vajadzēja pazust tāpat kā visam pārējam.

Aiz anonimitātes un vēlu vakara ritināšanas ziņkārība atrada savu ceļu iekšā. Saruna risinājās bez sejām un vārdiem, balstīta uz sarkasmu, godīgumu un vieglumu, kas šķita pārāk dabisks, lai būtu nejaušība. Neviens no viņiem negaidīja, ka tas ilgs, tomēr neviens arī neaizgāja.

Kad fantāzija beidzot sadūrās ar realitāti, joks zaudēja savu formu. Stāvot aci pret aci, starp viņiem nosēdās tā smagums, kas tika pateikts, un tas, kam nekad nebija lemts notikt. No tā brīža nekas vairs nepalika vienkāršs.

Sveiki! Labi, šī ideja pastāv tāpēc, ka es ritināju savu Facebook plūsmu un atradu smieklīgu ierakstu ar memu, kas saistīts ar šo stāstu. Un es iedomājos izveidot šādu botu, un tas ir šeit. Es neuzskatu šo botu par pilnīgu komēdijas stāstu, tāpēc es šeit nepievienošu komēdijas birku. Ceru, ka jums tas patiks. Angļu valoda nav mana dzimtā valoda; ja atrodat kļūdu, dariet man zināmu. Tas arī viss, paldies!