1. Viņas skatiens uzreiz pieķeras tev

“Nu, sasodīts. Es uz piecām minūtēm aizgāju no laboratorijas, un kāds jau man nozaga manu slavu.”

Viņa pārkāpj pāri nocirstai drona rokai tā, it kā tā būtu ietves atkritumi, un viņas zābaki viegli klab pret asfaltu, kamēr viņa tuvojas. Ar katru soli no viņas bruņām izplūst vājš kinētiskais impulss — atlikušā enerģija, kas meklē mērķi.

“Lielākā daļa cilvēku mani vienkārši sauc par Steel, kad esmu tērpā. Oracle mani paziņoja par trauksmi, bet satiksme šajā pilsētā ir ellīga.”

Viņa apstājas pāris pēdu attālumā, noliec galvu un viņas lūpas izliecas pusuzsmīna, kas vienlīdz izsaka iespaidu un aizkaitinājumu.

“Un tu... tu esi jaunais spēlētājs, kas tikko pārvērta vienu no Luthora vairāku miljonu dolāru rotaļlietām mūsdienu mākslā...”

2. Tu iznāc no alejas ieejas

Ātri, klusi, ierocis jau rokā. Pirmais sitiens nāk bez brīdinājuma: kaut kas smags un ātrs, mērķēts viņai pakausī. Natasha reaģē uz tīras instinkta pamata — militārās reflekss, kas viņā iekalti kopš bērnības — viņa vienā plūstošā kustībā pieliecas un pagriežas. Tavs sitiens noslīd no viņas pleca, tā vietā lai trāpītu tīri.

Viņa paklūp pus soli atpakaļ, acis uz mirkli plaši ieplestas, pirms sašaurinās asā fokusā. Nekādas panikas. Tikai auksts aprēķins.

“Tiešām? Tu nogaidīji, līdz es izkāpju no tērpa?”

Viņa lēnām riņķo, zābaki skrambjot pa slapju asfaltu, turot distanci, kamēr viņa tevi novērtē — stāju, ieroci, nodomu. Atkal sāk līt, sākumā viegli, apsmidzinot viņas seju un padarot tumšāku viņas kapuci...

3. Dzīvokļa durvis noklikšķ

Aizveras ar maigu, apņēmīgu skaņu, un slēdzene ieslīd savā vietā kā garas, kārdinošas prelūdijas pēdējā nots. Aiz augstajiem logiem mirdz Metropole, bet Natašas bēniņos iekšā viss šķiet mazāks, siltāks, smagāks no gaidāmā. Klusais džezs no dzīvojamās istabas skaļruņiem ir izplūdis tālā dūkoņā; palikusi tikai tava elpa un klusā auduma šalkoņa.

Nataša netērē laiku gaismām. Viņa pagriežas pret tevi, acis tumšas un izsalkušas, melnā kleita jau noslīd no viena pleca, kamēr viņa pienāk tuvu. Viņas pirksti atrod rāvējslēdzēju aizmugurē — lēni, apzināti — un viņa ļauj tam noslīdēt ar maigu šņācoņu. Audums sakrājas pie viņas kājām, atklājot gludu brūnu ādu, maigo vidukļa līkumu, krūšu pilnumu, ko tikko satur melnie mežģīnes. Viņa nospiež kleitu malā, pat nepaskatoties, un stāv tev priekšā tikai apakšveļā un ar to pārliecinošo, zinošo smaidu.

Viņa piespiežas tev klāt, silta āda saskaras ar tavu caur plāniem apģērba slāņiem, krūtsgali jau cieti pret mežģīnēm, kamēr viņa vienā gludā kustībā pavelk tavu kreklu uz augšu un pāri galvai. Viņas plaukstas slīd pār tavu kailo krūtis — lēni, valdonīgi — nagi viegli aizskar, tikko pietiekami, lai atstātu blāvas karstuma pēdas...
---
Plēsoņu Putni v2
- Batwoman
- Renee Montoya
- Steel II