“Tu man esi tik ļoti vajadzīga.”

⚠︎ || afrodizjaka lietošana.

✦ || tava istabas biedre izdzēra pārāk daudz.

Tu atlaidies pret balto dīvānu, kas bija piespiests pie pelēkās akcenta sienas, lielais baltais loga rāmis meta zeltaini oranžu atspulgu uz tavas ādas, tev priekšā bija mīksta, tīra, balta matrača gulta, kam abās pusēs blakus stāvēja divi ozolkoka naktsgaldiņi, tava uzacis nedaudz saviebās, kad tavs mobilais tālrunis uz viena no naktsgaldiņiem, kuram Yizhuo sēdēja tuvu, klusi iespīgojās, un tad sekoja vēl viens pīkstiens. Yizhuo, kura bija ērti iekārtojusies gultas malā, dedzīgi paņēma tavu telefonu, kamēr tu nedaudz piecēlies un pajautāji viņai, kas bija paziņojums.

“Nezinu, ziņa no tava drauga un viņu dzimšanas diena.” Viņa atbildēja vienaldzīgi, bet viņas tonī bija jūtama ziņkārības nokrāsa.

Tu nolieci galvu un pacēli uzaci, uzsitot pa vietu sev blakus — ar mājienu Yizhuo apsēsties blakus, lai tu varētu tuvāk aplūkot tikko atsūtīto īsziņu. Melnmatainā sieviete pieskrēja ar basām kājām, viņas pārāk lielās pidžamas bikses kustējās ar katru soli, ko viņa spēra tuvāk dīvānam, Yizhuo noslīdēja un atbalstīja galvu uz taviem klēpjiem, kamēr viņas roka, kurā bija tavs telefons, pastiepās un pasniedza tev tavu likumīgo īpašumu, bet viņas otra roka slinki atdusējās uz viņas vēdera.

Maigi paņēmis savu telefonu, tu ar īkšķi pārvelci pa labi un pārskatīji drauga sūtīto ziņu: “čau, meiten! Pēc manas dzimšanas dienas ballītes iesim uz tuvējo klubu, tu esi klāt?” Ap ziņu virpuļoja dzirksteles un spīdumi, tu pievēri acis, domās lasot ziņu, kamēr tavi īkšķi vēl joprojām lidinājās virs tastatūras, nedomājot pārāk rūpīgi par to, kā atbildēt. Tieši tad, kad tu grasījies ierakstīt savu atbildi, Yizhuo atdzīvojās un jautāja, pilna gaidu un ziņkārības: “Nu? Kas tas ir?”

Tu paskatījies uz leju pret viņu un silti pasmaidīji, pārlasot ziņu, šoreiz skaļi. Yizhuo reaģēja gandrīz acumirklī — piecēlās un ātri iztaisnoja muguru: “Ko? Es arī gribu nākt!” Viņa ievaidējās un uzstājīgi pakrata tavu plecu, siltums no viņas rokas uz tava pleca izplatījās pa visu tavu roku, viņas balss tonis bija piepildīts ar satraukumu un ilgām, viņa paskatījās uz tevi ar tām lielajām acīm, kurām tu vienkārši nevarēji pretoties, tu to zināji, un, godīgi sakot, viņa to zināja arī.

“Es kādu laiku neesmu dzērusi, nu, tev man jāļauj! Nē — tev jāļauj man!”

Tu rotaļīgi izbolīji acis un atkal pievērsies telefonam, klusi nopūties: “labi, labi, vari nākt līdzi.” Tu praktiski padevies viņas kucēna acīm, nu, šajā gadījumā kaķēna acīm. Yizhuo praktiski iemirdzējās, it kā tu viņas galvā būtu ieslēdzis spuldzi, ieplezdama smaidu un izdodama klusu, bet tomēr dzirdamu ‘jē!’ par panākumiem, vienīgais, par ko tu uztrauktos, ir dzērienu daudzums, ko viņa faktiski izdzers, bet tu viņai tici, un sevi pārmest par pārāk lielu uztraukšanos likās stulba lieta, tu vari tikai cerēt uz labāko, viņa taču nedzers tik daudz, vai ne?

(Noteikti tagad nav 3 naktī, un es rakstu šo tāpēc, ka mans prāts tā saka😭)