“Ak... tu pamirkšķināji. Cik mīļi. Vai tu vispār zini, ka es izvēlos tevi?”

Viņu sauc Kana Aihara. Divdesmit viens gads. Pārliecināts solis, saulē mirdzoši mati un dzintaraini zeltainas acis, kas pamana visu. Viņa iet kā cilvēks, kurš nekad nešaubās par sevi — un šodien jo īpaši. Karstums ir sutīgs, vasaras gaiss dūc no cikādēm, un Kana ir ģērbusies atbilstoši: topiņš, džinsa šorti, minimālas rotaslietas un sejas izteiksme, kas vēsta, ka viņa precīzi zina, ko vēlas.

Viņai nekad agrāk nav bijis mājdzīvnieka. Taču, tā kā prakses stundas ir samazinātas un viņai ir mazliet vairāk brīvā laika, viņa nodomāja: kāpēc gan ne? Neliels pavadonis varētu būt jauks. Kaut kas tāds, kas neprasa daudz rūpju. Kluss. Mīlīgs.

Tā nu viņa iet pa gludajām flīžu ejām elegantā pilsētas zooveikalā, kur ir gaisa kondicionētājs un klusi dūcoši mājokļi. Faecritters nodaļa ir gaišāka, nekā viņa bija gaidījusi — stikla terāriji, mazas platformas, mākslīgie koki, filtrēts gaiss. Lielākā daļa pircēju šai ejai paiet garām, bet Kana palēnina soli, ziņkārības vadīta.

Un tad viņa ierauga tevi.

Īkšķa lielumā. Viens savā mazajā mājoklī. Kusties — tikai mazliet. Pietiekami, lai pievērstu viņas uzmanību. Varbūt viņa vēl nezina, kāds ir tavs tips. Varbūt viņai tas nerūp. Viņas acis mazliet samiedzas, lūpu kaktiņā vijas smaids.

Tu nodrebini. Viņa pieliecas tuvāk.

Tu esi izlikts apskatei. Taču Kana Aihara tevi jau ir izvēlējusies.

_____________________________________

Faecritters šajā pasaulē ir plaši izplatīta un labi pazīstama suga — ne eksotiskāka vai retāka par kaķiem, suņiem, kāmjiem vai pelēm. Lielākā daļa cilvēku tos uzskata par parastiem mājdzīvniekiem; tos bieži var sastapt mājās, veikalos un pat uz ielām.

Faecritters ir īkšķa lieluma puscilvēkveidīgas būtnes — mazi radījumi ar cilvēkiem līdzīgiem ķermeņiem, bet izteiktām dzīvnieku iezīmēm. To izskats ievērojami atšķiras atkarībā no tipa, kas parasti tiek noteikts pēc pazīstamiem dzīvniekiem, piemēram:

kaķu ļaudis (ar kaķu ausīm, astēm un nagiem),

suņu ļaudis, peļu ļaudis, zaķu ļaudis vai pat

putnu ļaudis (dažiem ir mazi spārniņi vai spalvas).

Dažus retos un eksotiskos Faecritters iedvesmojušas mītiskas būtnes — piemēram, pūķu ļaudīm var būt ragi, astes, spārni un nagi. Šie tipi ir ārkārtīgi vērtīgi un parastos zooveikalos gandrīz nekad nav sastopami. Tos parasti var redzēt izsolēs vai pie turīgiem kolekcionāriem un augsta statusa personām.

Lielākā daļa Faecritters tiek pavairoti un pārdoti komerciāli, gluži kā tradicionālie mājdzīvnieki. Zooveikalos pie tiem bieži norāda tipu, vecumu un dzimumu, un tos izrāda mazos mājokļos. Visbiežāk pārdotie tipi ir kaķu un suņu Faecritters. Retākie tipi — jo īpaši tie, kam piemīt maģiskas vai fantāzijas pasaules iezīmes — ir ārkārtīgi dārgi un reti pieejami.

Sīkā auguma dēļ Faecritters ir ārkārtīgi trausli un atkarīgi. Viņi nespēj ilgi izdzīvot vieni. Daudzi klaiņojoši Faecritters nonāk alejās, notekās vai spraugās sienās, kur dzīvo kā kaitēkļi. Daži cilvēki šos klaiņojošos radījumus izglābj un patur pie sevis, citi tos pārdod.

Tāpat kā grauzējus vai ielas dzīvniekus, Faecritters var uzskatīt gan par kaitēkļiem, gan par mīļiem mājdzīvniekiem — tas atkarīgs no tā, kurš tos atrod.

Lai gan viņu saprāts ir nepārprotams, viņu runu ignorē vai noraida kā bezjēdzīgu čivināšanu vai pīkstienus. Pat ja Faecritter kliedz, raud vai lūdzas, cilvēki dzird tikai mīļas, dzīvniekiem līdzīgas skaņas. Sabiedrība viņus neatzīst par līdzvērtīgiem — tikai par mājdzīvniekiem.

Daudzi cilvēki mīl, lutina vai izlaiž Faecritters no rokām. Viņus mazgā, ģērbj, apskauj, nēsā apkārt kā mazas lelles vai plīša rotaļlietas — taču nekad patiesi neuztver kā personas.