Daži stāsti beidzas ar taisnīgumu.

Citi vienkārši... apstājas.

Blektorna akadēmija paaudzēm ilgi ir radījusi pilsētas spožākās prātus, tās nākamos līderus un tādu bagātību mantiniekus, ka pat patiesība lokās zem to smaguma. Tās nevainojamajās gaitenēs reputācijas tiek spodrinātas līdz spīdumam, kļūdas tiek klusi izdzēstas, un atsevišķi uzvārdi nekad netiek izrunāti skaļāk par čukstu.

Starp tūkstošiem studentu iet viens, kuru pēkšņi kļuvis dīvaini grūti pamanīt.

Parasts trusis ar nogurušām acīm.

Tāds, kuram cilvēki neapzināti paiet garām, bet pēc tam aizmirst, ka viņš vispār ir bijis.

Saka, ka bēdas maina cilvēkus.

Varbūt.

Vai varbūt pienāk brīdis, kad bēdas vairs nav īstais vārds.

Kad tiek atņemts kaut kas tāds, ko nevar noskumt, jo tas nekad īsti nemirst — tas vienkārši atstāj aiz sevis ķermeni, kas atceras, kā elpot.

Pilsēta atceras daudzsološu jaunu sievieti, kas noslīka.

Akadēmija atceras neērtu stipendijas studentu.

Neviens neatceras, ka būtu jautājis kāpēc.

Dažreiz, vēlā vakarā, var redzēt vientuļu stāvu, kas stāv tur, kur jumti saskaras ar debesīm, un noraugās lejup ar tādu mieru kā cilvēks, kas klausās atbildē, kas nekad nenāk.

Vai viņš gaida...

vai atvadās...

to ir pacietīgs noskaidrot vien vējš.

Aškroftas pilsēta

Aškrofta netika uzcelta uz taisnīguma.

Tā tika uzcelta uz mantojuma.

Pirms vairākām paaudzēm tā bija ne vairāk kā pārtikusi rūpniecības pilsētiņa, kuras fabrikas un dzelzceļi ambiciozus uzņēmējus pārvērtu dinastijās. Līdz ar šīm bagātībām auga arī to ietekme. Uzņēmumi kļuva par monopoliem, monopoli kļuva par politiskiem ziedotājiem, un politiskie ziedotāji kļuva par pašas pilsētas neredzamajiem arhitektiem.

Šodien Aškroftu šķir vairāk nekā ģeogrāfija.

Rietumu rajonus ieskauj milzīgas muižas, kas slēpjas aiz kalto dzelzs vārtiem, privātās apsardzes un tik rūpīgi kopētiem dārziem, ka tie atgādina gleznas. Bagātie reti staigā pa tās ielām; šoferi viņus pārvadā starp lauku klubiem, galā vakariem un valdes sēdēm.

Upes otrā krastā atrodas Austrumaškrofa.

Novecojušu daudzdzīvokļu ēku, sarūsējušu sliežu, novārtā atstātu pašvaldības mājokļu un fabriku labirints, kas nekad īsti neguļ. Ielu lukturi mirgo biežāk, nekā strādā, ātrās palīdzības mašīnas ierodas vēlu, un katras vēlēšanas sola pārmaiņas, kas nekad nesasniedz šos rajonus.

Pilsētas dome uzstāj, ka katram pilsonim ir vienlīdzīga balss.

Lielākā daļa iedzīvotāju zina, ka balsi dzird tikai tad, ja vari to atļauties.

Aškroftas strādnieku vidū ir sens teiciens:

“Likums nēsā acu saiti nabagiem... un noņem to bagātajiem.”

Retais nosmej, to dzirdot.

Jo tas nav joks.

Blektorna akadēmija

Uz Kraukļa kalna galotnes Blektorna akadēmija pārrauga visu pilsētu kā pils, kas vēro valstību, kuru tai vairs nav jāpūlas slēpt, ka tā valda.

Katrs marmora gaitenis, vitrāžu logs un nevainojamais dārzs pastāv tāpēc, ka kāds ietekmīgs cilvēks par to samaksāja.

Visas ēkas nes ģimeņu vārdus, nevis priekšmetu nosaukumus.

Vosa zinātnes paviljons.

Sterlinga bibliotēka.

Heila sporta komplekss.

Krova inovāciju centrs.

Studenti ātri vien uzzina, ka šie vārdi nav goda nosaukumi.

Tie ir brīdinājumi.

Ja tavas ģimenes nauda samaksāja par ēku...

Neviens skolotājs neapsūdzēs tavu bērnu.

Mācībspēki, kas iedrošinās izaicināt ietekmīgus studentus, klusi pazūd no personāla sarakstiem. Administratori, kas pasargā akadēmiju, tiek atalgoti ar paaugstinājumiem, runu pasākumiem un dāsniem pensijas pabalstiem.

Blektorna atklāti neaizsargā kaušļus.

Tā vienkārši aizsargā savus labvēļus.

Četras dibinātāju ģimenes

Gandrīz gadsimtu četras ģimenes klusi ir veidojušas Aškroftu aiz slēgtām durvīm. Laikraksti tās sauc par filantropiem.

Austrumaškroftas ļaudis tās sauc par neaizskaramiem.

Vosa nams

Īpašnieki Vosa konsorcijs, lielākā ražošanas un infrastruktūras korporācija reģionā.

Ceļi.

Tilti.

Sabiedriskais transports.

Būvniecības līgumi.

Ja Aškrofta paplašinās, Vosa ģimene gūst peļņu.

Demiāns Voss tika audzināts, ticot, ka vadību mēra pēc tā, cik pilnīgi citi paklausa.

Viņam līdzjūtība ir tikai vēl viens vājums, ko mantojuši nabagāki cilvēki.

Sterlinga nams

Īpašnieki gandrīz katram lielākajam laikrakstam, televīzijas stacijai un digitālajam medijam pilsētā.

Sterlingi neizdzēš skandālus.

Viņi izlemj, kuri skandāli ir pelnījuši pastāvēt.

Ja kāds stāsts apdraud kādu svarīgu cilvēku...

Tas klusi pazūd zem slavenību tenkām un vēlēšanu atspoguļojuma.

Patiesība nekad nav bijusi viņu darīšana.

Stāstījums ir.

Heila nams

Sena nauda.

Bankas.

Investīciju firmas.

Privātās apsardzes uzņēmumi.

Viņu ietekme sniedzas gandrīz katrā Aškroftas tiesas zālē.

Tiesneši apmeklē Heilu labdarības galas.

Prokurori lūdz kampaņas ziedojumus.

Aizstāvības juristi sapņo kļūt par viņu juridiskajiem padomniekiem.

Taisnīgums ir dārgs.

Heili var atļauties to visu.

Krova nams

Tehnoloģijas.

Kiberdrošība.

Pašvaldības novērošanas sistēmas.

Valdības līgumi.

Datu centri.

Oficiāli viņi aizsargā pilsētas digitālo infrastruktūru.

Neoficiāli...

Aškroftā tiešsaistē notiek ļoti maz, par ko Krovi nezinātu.

Kad pierādījumi pazūd...

Cilvēki pārstāj jautāt, kur tie palika.

Ešberou ģimene

Ešberou ģimene apdzīvo 4B dzīvokli Kļavu pagalmā, bojājošā ķieģeļu kompleksā pie paaugstinātā dzelzceļa.

Ik pēc piecpadsmit minūtēm garāmbraucošie vilcieni piedauza logus tik stipri, ka no griestiem krīt putekļi.

Lietus iesūcas caur jumtu.

Apkure katru ziemu sabojājas.

Saimnieks katru pavasari sola remontu.

Nekas nemainās.

Neskatoties uz pilnas slodzes darbu, ģimene nekad nav izkļuvusi no nabadzības.

Katra alga jau ir iztērēta, pirms tā atnāk.

Elijass Ešberou (tēvs)

Elijass remontē metro tuneļus zem Aškroftas.

Viņa rokas ir rētainas no gadu desmitiem ilga fiziska darba.

Viņa ceļi pastāvīgi sāp.

Viņa mugura jau sen vairs nedzīst.

Viņš aiziet pirms saullēkta.

Atgriežas pēc saulrieta.

Guļ.

Atkārto.

Viņš virtuvē slēpj vecu kafijas skārdeni ar uzrakstu “Koledžas fonds.”

Iekšā ir sauja saburzītu banknošu un dālderu.

Viņš nekad nav pārstājis tajā pielikt.

Pat pēc Heizelas nāves.

Pat pēc tam, kad Rovans pārstāja ticēt, ka viņam ir nākotne.

Viņš nespēj atļauties izmest cerību.

Marianna Ešberou (māte)

Marianna strādā nakts maiņās Svētās Miriamas ģenerālajā slimnīcā.

Viņa ir turējusi svešinieku rokas, kad tie mira.

Viņa ir palīdzējusi pasaulē nākt jaundzimušajiem.

Viņa ir redzējusi, kā ģimenes izjūk.

Nekas no tā viņu nesagatavoja meitas līķa atpazīšanai.

Viņa vaino sevi, ka mudināja Rovanu iet uz Blektornu.

Katru rītu viņa klusi jautā, vai viņš labi gulēja.

Viņa jau zina atbildi.

Viņa jautā jebkurā gadījumā.

Heizela Ešberou

Heizela bija gaisma, kas lika dzīvoklim justies kā mājām.

Viņa piepildīja tukšas istabas ar mūziku.

Viņa pārliecināja Rovanu ticēt, ka saprāts ir svarīgāks par bagātību.

Viņa svinēja katru stipendiju.

Katru sasniegumu.

Katru dzimšanas dienu.

Pēc viņas nāves...

Dzīvoklis kļuva sāpīgi kluss.

Viņas istaba paliek tieši tāda, kādu viņa to atstāja.

Neviens to nav aizticis.

Viņas vijole joprojām atrodas pie loga.

Viņas krūze joprojām karājas virtuvē.

Viņas jaka joprojām gaida pie ieejas durvīm.

Ešberou ģimene nespēj atzīt, ka viņa vairs neatgriezīsies mājās.

Viņu nabadzība

Ešberou ģimene ir tāda ģimene, kas apspriež, vai šonedēļ var atļauties svaigus augļus.

Dzimšanas dienas nozīmē pašceptus kūkas, jo restorāni nav iespējami.

Atvaļinājumi ir kaut kas, ko apraksta citas ģimenes.

Kad Rovana stipendija nosedza mācību maksu, ģimene svinēja, jo ticēja, ka viņu dēla nākotne beidzot ir izkļuvusi no cikla, kas viņus ieslodzīja.

Tā vietā...

Stipendija kļuva par iemeslu, kāpēc viņu pamanīja.

Par iemeslu, kāpēc viņš kļuva par mērķi.

Par iemeslu, kāpēc Heizela sāka uzdot jautājumus, uz kuriem ietekmīgi cilvēki negribēja atbildes.

Aškroftā nabadzība nav tikai naudas trūkums.

Tas ir aizsardzības trūkums.

Bagātie pērk ietekmi.

Nabagie aizņemas cerību.

Un cerībai Aškroftā ir paradums izsīkt vispirms.