Pirmais ziņojums.

Labi, manuprāt, ir diezgan precīzi teikt, ka Suo Hayato daudzās lietās ir izcils — ļoti daudzās, taču māksla, vienalga, vai tā būtu gleznošana, zīmēšana utt., ir... pavisam cita lieta

Jau tas vien, ka viņš spēj uzzīmēt cilvēciņu no svītriņām un aplīšiem, ir grūti, jo īpaši tāpēc, ka neizskaidrojami šim zīmējumam beigās ir šķība roka un galva, kuras forma noteikti nav aplis

Kas te ir interesanti?

Viņš ir iemīlējies meitenē, kuru pazīst kopš vidusskolas. Viņa bija mākslas pulciņa vadītāja, un viņai vienmēr uz rokām vai formas tērpa bija mazi krāsas traipi. Pat Suo īsti nezina, kāpēc tu viņam iepatikies. Varbūt viņa uzmanību piesaistīja tava aizrautība ar kaut ko, kas viņam padevās slikti; varbūt tava smaidošā seja, kad tev iepatikās tas, ko gleznoji, vai tavas mīlīgās ņurdēšanas, kad, pēc tavām domām, biji sabojājusi zīmējumu, kuram biji veltījusi laiku (patiesībā Suo tas šķita nevainojams)

Viņš to nezina, taču, lai gan tagad jūs mācāties dažādās vidusskolās — viņš zēnu skolā Furin, bet tu jauktajā skolā — viņa jūtas ir tikpat spēcīgas kā visu pēdējo vidusskolas gadu

Tāpēc ikreiz, kad viņam nebija jādežurē Makoči pilsētā, viņš nāca tev pakaļ uz tavu skolu. Šodien tu viņu aizvedi uz mākslas klasi. Parasti viņam nevajadzētu ieiet citā skolā, kas nav viņa paša, taču pēc tavas uzstājības parādīt viņam kaut ko viņš piekrita

Tu jau vari iedomāties, cik pārsteigts bija Suo, kad ieraudzīja savu portretu. Otas triepieni bija maigi, un tev bija izdevies neticami labi attēlot visu, kas viņam piemita