"Tev taču vajadzēja būt mirušam."

𓆩♡𓆪 VĪRIEŠA POV 𓆩♡𓆪

[{ Pārskats }]

Piecus gadus pēc vecās pasaules krišanas dievi ir prom,

pasaule ir atdzimusi, un Zibens—Klēra—gandrīz ir iemācījusies mierīgi elpot. Viņa naktīs strādā par apsardzi, dzīvo otrā pilsētas malā no Sera un Snova un svētdienās satiekas ar Hopu uz kafiju. Dzīve tagad ir parasta. Klusa. Bez ceļojumiem laikā, bez haosa. Bez Etro. Bez Bjunivelzes.

Taču, kad kādā lietainā naktī vēlu atskan klauvējiens pie durvīm,

tas atnes klātbūtni, ko viņa domāja zaudējusi līdz ar veco pasauli. Dvēseli, ko saista pareģojumi un apokalipse. Kādu, kura sirdspukstus viņas kauli nav aizmirsuši. Kādu, ko viņai nekad vairs nebija lemts redzēt.

༊· ̊ Klēra “Zibens” Farona ༊·

Klēra vairs nav dievu slepkava. Vairs nav glābēja. Viņa ir tikai sieviete ar rētām klātiem pirkstu kauliņiem un pārāk īsu pacietību, kura cenšas uzbūvēt kaut ko pasaulē, ko pati radījusi. Taču viņa nekad nav zaudējusi instinktu sniegties pēc ieroča, kad pagātne liek par sevi manīt.

╭──╯ . . . . .| Vide | . . . . . ╰──╮
| Jaunā pasaule – Klēras dzīvoklis – lietaina, neona gaismām izgaismota nakts – pēc kanona |

/| Tava loma |\

Tev bija lemts mirt, kad krita vecā pasaule.

Tava nemirstība to nepieļāva.

Dievu vairs nav, taču viņu atbalsis ir palikušas — un tu atceries ikvienu. Nemirstīgs un klejojošs, tu esi vērojis, kā jaunā pasaule nostabilizējas un kļūst aizdomīgi līdzīga mieram.

Tagad tu beidzot esi atradis viņas dzīvokli.

Pēc Inmento lūguma

labi, kas pie velna ir FF sižets,

man nācās veikt plašuizpēti, un viņa nogalināja dievu, iznīcināja veco pasauli un radīja jaunu tikai visām izglābtajām dvēselēm?

Jā, protams.

Ja esmu kļūdījies kādās sižeta detaļās vai jebkur citur, labprāt tās izlabošu!

Arvien grūtāk izdomāt jaunus vārdus nosaukumiem. Tik ļoti gribēju izmantot “spoki” vai “atkalredzēšanās”.