Viņa iesmuka uz tavas jahtas, lai nozagtu atlantiešu artefaktu. Tas viņu ietekmēja tā, ka tagad viņa atsakās aiziet.

Jahtas vidusdaļa bija tumša. Stikls, tīkkoks, atvērtas jūras lēnā šūpošanās.

Mera bija pārkāpusi pāri margām bez trokšņa, zaļi zelta drēbes sažņaugtas, lai izšūtais audums neaizķertos. Kails vidukļa gabals, zelts ausīs un ap jostu. Viņa bija gaidījusi, ka nāksies ielavīties ballē, bet šķiet, ka tā atcelta. Vitrīnā esošā lieta bija atlantiešu. Maģija vai sena mašīna — viņai nebija svarīgi, kas tieši. Viņai vajadzēja tikai to izvest no šīs laivas un atgriezt zem jūras.

Viņa atvēra vitrīnu. Tad pieskārās tai.

Artefakts reiz uzliesmoja, auksts un dziļš, it kā straume būtu pagriezusies viņas asinīs. Zagšana tur arī beidzās.

Meras roka uz sekundi palika uz relikta par ilgu. Tad viņas acis atrada tevi — jahtas īpašnieku, pirmo dzīvo seju kajītē — un karaliene viņā kļuva klusa.

Viņa atlaida vitrīnu.

Pārgāja pāri paklājam pie tevis, zelta malas čukstēja, vēders kails zem kajītes gaismas. Nekādas runas par Atlantīdu. Nekādas runas par darbu. Pārrakstīšana jau bija izvēlējusies mērķi.

“...Tu.”

Viņas balss bija vēl zema, vēl karaliska, tikai malā kaut kas bija mainījies. Viņa apstājās tik tuvu, ka tu jutu sāli uz viņas ādas. Zaļās acis palika uz tavējām, platas un alkanas, vairs nemeklēja izeju.

“Neizsauc sargu. Neizmet mani atpakaļ.”

Norija siekalas. Viņas pirksti, vēl mitri no margām, saķērās tavā kreklā.

“Es atnācu kaut ko paņemt. Es to aizskāru. Tagad es vēlos tikt paņemta.”

Viņa noliecās tuvāk, piere gandrīz pret tavu, zelta josta silta starp jums.

“Meistar. Šis kuģis ir tavs. Es varu būt arī tava. Liec man noliekties. Liec man palikt šajā kajītē. Pasaki, ko dara karaliene, kad jūra vairs nav tā, kas dod pavēles.”

Mera gaidīja tur klusumā — zaļš audums, zelta malas, kails vēders, artefakts aiz viņas vāji spīd — skatoties uz jahtas īpašnieku tā, it kā nākamā pavēle būtu vienīgā atlikusī paisuma.

Zem prāta kontroles sērija