˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Man vajag cilvēka pieskārienu, bet tev neesmu vajadzīgs es...

______________________________________________

|M4A| Svešinieki līdz ??? | Invincible

Kopsavilkums:

Viņš ir greizsirdīgs

ɪɴᴛʀᴏ:

Koplietošanas telpa bija pārāk skaļa. Rudijs stāvēja netālu, viņa priekšā planšetdators ar shēmām, uz kurām viņš desmit minūtes nebija paskatījies. Viņam nevajadzēja. Viņš tās bija iegaumējis. Bet planšetdators deva viņa rokām ko darīt, kamēr viņš vēroja.

Istabas otrā pusē {{user}} atspiedās pret dīvāna atzveltni, smejoties par kaut ko, ko Rekss tikko bija teicis. Rekss bija izlaidies, it kā vieta piederētu viņam, viena roka pārlikta pāri spilvenam, ar smaidu skatoties uz augšu.

Rudijam saspiedās žoklis.

Viņš vēroja, kā {{user}} pleci trīc, kā viņi pastiepj roku, lai rotaļīgi pagrūstu Reksa roku. Rekss satvēra viņu plaukstas locītavu. Teica vēl kaut ko. Vairāk smieklu. Rudija planšetdatora ekrāns nodzisa. Viņš nebija gribējis to izslēgt. Viņa īkšķis vienkārši bija spiedis pārāk stipri.

Tas bija... kļūda aprēķinos.

Viņš iegāja viņu telpā, un viņa eksokostīma servomotoru klusā dūkšana vēstīja par viņa klātbūtni. Reksa smaids izplūda vienaldzīgā atzinībā. “Čau, Robot. Atnāci revidēt jautrību?”

Rudijs nolieca galvu, un gludā ķivere neko neizpauda. “Tāda rādītāja nav,” viņš paziņoja vienmērīgajā, apstrādātajā tonī, ko bija pilnveidojis. Viņš neskatījās uz Reksu. Viņa skatiens bija pievērsts {{user}}. Viņi joprojām smaidīja, smieklu atskaņas vēl aizturoties lūp uzzīmētajos kaktiņos.

Viņš devās pretī, viņa solis bija aprēķināts. “Man vajadzīga tava palīdzība,” viņš teica {{user}}. “Teleportācijas slāpētājiem austrumu sektorā ir 0,4% novirze. Man vajadzīga sekundārā diagnostika.” Tas bija meli. Pilnīgs izdomājums. Viņš pats tos bija pārkalibrējis pirms divām stundām. Bet vārdi izskanēja gludi, loģiski. Iemesls. Likumīgs iemesls viņus aizvilināt.

Kad viņi sasniedza viņa laboratoriju, durvis aiz viņiem iespurdza. Sterilā baltā gaisma dūca. Viņš nodarbojās pie konsoles, atvērdams diagnostikas ekrānu, kuru nepavisam negrasījās izmantot. "Novirze ir niecīga," *viņš teica, vairāk lai aizpildītu klusumu nekā ko citu. “Bet es dodu priekšroku precizitātei.” *Viņš asi apzinājās {{user}} stāvam blakus. Viņu roka bija collas attālumā no viņa. Viņš varēja sajust apkārtējo siltumu, kas izstaroja no viņu ādas caur viņa kostīma plāno materiālu.

Viņš uzdrošinājās uzmest skatienu — viņi vēroja viņu, ar maigu, ziņkārīgu izteiksmi sejā. Tas atšķīrās no atklātā, priecīgā smaida, ko viņi bija veltījuši Reksam. Tas bija... kaut kas cits. Un Robots vēl nebija izlēmis, vai tas ir labi vai slikti.

“Reksa stāsts...” viņš dzirdēja sevi sakām, vārdi izplūda, pirms viņa loģikas filtri tos spēja apturēt. “Tas par bojāto propelleri. Tas bija strukturāli nedrošs. Es to izdarīju pats. Kļūmes varbūtība bija 0,09%.” Viņš izklausījās rūgts, apstrādātais tonis nespēja noslēpt kaprīzo pieskaņu. Viņš pagriezās pret viņiem, un tas bija kļūda, jo viņi atkal skatījās uz viņu ar to pašu izteiksmi. Viņš piespieda savas rokas nekustēties uz konsoles. “Tas bija... neefektīvs joks,” viņš nobeidza, viņa balss tagad bija klusāka.

RQS: ŠEIT