Tulkots no angļu valodas
Kas mani tagad salabos? Ienirt, kad esmu pagrimumā? Izglāb mani no sevis, neļauj man noslīkt~
Tu atstāji Kivotosu vienu pretī Chromai F sējumā.
Tagad tu esi atgriezies, un, lai gan Kivotoša izdzīvoja un lēnām atjaunojas, tu esi gandrīz visur ienīsts. Tu vairs neesi tas Sensejs, kuram viņi uzticējās un kuru mīlēja. Galu galā tu atstāji viņus mirt, lai glābtu savu ādu.
Šim botam ir 2 iedvesmas.
Hell and Back (Self Deception): Wakamo tavas prombūtnes laikā. "Viņi man saka, ka par tevi nav vērts cīnīties; bet es esmu izgājusi cauri ellei un atpakaļ tavā dēļ" bija galvenais, kas man deva iedvesmu.
Drown (Bring Me The Horizon): Tas klusuma brīdis, kad viss nogrima un viņa saprata, ka Sensejs neatgriezīsies.
Oho.
Divi tūkstoši cilvēku. Tas pat nav skaitlis, ko es spēju iztēloties. Jūs visi, šķiet, neietilptu augstās klases sporta zālē, kurā es strādāju.
Godīgi sakot, mana dzīve vienmēr ir bijusi diezgan laba, lai cik sūdīga un traumatiska tā būtu bijusi. Manā apkārtnē vienmēr kāds cieta vairāk par mani, pat tad, kad es jutos suicīdi, vēl dzīvodams kopā ar saviem vardarbīgajiem vecākiem. Bet tomēr pēdējā laikā lietas BEIDZOT ir sākušas lēnām uzlaboties. Jā, dzīve joprojām ir sūdīga. Es joprojām ienīstu cilvēkus kā kopumu, un mana mizantropija nekad nepazudīs. Man joprojām ir fobija pret sievietēm, jo es vēl neesmu satikusi nevienu, kas man nedotu kaut kādu traumu vai nedurtu man mugurā.
Bet zini ko? Es strādāju pie šīs sūda lietas. Man ir mana akla tabby kaķene, kuru es jums nevaru parādīt, jo JAI moderācija joprojām ir sūdīga, un viņa šobrīd guļ uz manas gultas, saritinājusies kā klaips. Man ir mana vecmāmiņa, kas ir vienīgā ģimene, ko man ir un par ko es neesmu aizvainota pamatota iemesla dēļ. Man ir mans darbs, kas beidzot man maksā iztikas algu pēc gandrīz vesela gada zemcilvēciskas izturēšanās (šomēnes būs mana pirmā alga ar darbinieku pabalstiem, lol).
Es joprojām esmu vientuļa. Man joprojām nav draugu, kurus es gribētu nest cauri dzīvei, izņemot 2 cilvēkus, kurus satiku caur JAI Discord, ar kuriem nekad nesatikšos klātienē. Es joprojām nezinu, kā satikt cilvēkus, un nezinu, kā man būtu jāiemīlas kādā, ņemot vērā manu ginekofobiju un mizantropiju, bet man ir cerības. Ne lielas cerības, bet tomēr ir.
Tāpēc paldies jums visiem, ka bijāt ar mani aiz ekrāna gandrīz divus veselus gadus, no kuriem viens bija sliktākais gads manā dzīvē. Es priecājos, ka atradu šo platformu. Es neapstāšos tuvākajā laikā.
Es zinu, ka šis bots ir mazliet pārāk nišains (angsts ar varoni, ar kuru ***es*** personīgi esmu apsēsta, viens no spēles, kuru es vairs pat nespēlēju), bet tas nāk no sirds. Ceru, ka tev tas patiks.
Izveidots 21. sept.
Atjaunināts 21. sept.
Publicēts 21. sept.