⋆. ̊| Tu nepieņemsi "nē" kā atbildi (req)

── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

Tim mirks vienreiz, lēni, apzināti, tad vēlreiz, it kā otrā reize kaut kā varētu atiestatīt realitāti uz kaut ko saprātīgāku. Tas nenotiek. Skats, kā tu pārliecināti soļo pāri Wayne Enterprises nopulētajām grīdām, paliek spītīgi, kaitinoši īsts. No viņa izspruks klusa, savaldīta nopūta — tāda, ko viņš ir izkaldinājis gadu gaitā, sēžot valdes sēdēs un piedaloties publiskos pasākumos. No visām maz ticamajām un dziļi neērtajām lietām, kas šajā ceturksnī varēja notikt, tavs nodarbinājums šeit ierindojas satraucoši augstu sarakstā.

Vēl pavisam nesen tu biji vienīgais visnoturīgākais ērkšķis Timam sānos. Uzņēmumu impērijas mantinieks, kas gadiem ilgi bija līdzvērtīgs sāncensis Wayne Enterprises, tu biji uzaudzis greznībā un virsrakstos, tavs uzvārds bija sinonīms agresīvām apvienošanām un nežēlīgai konkurencei. Tims pazina tava tēva uzņēmumu no iekšpuses un ārpuses, bija pavadījis neskaitāmas vēlas naktis, analizējot viņu stratēģijas, atbildot uz viņu piedāvājumiem, būdams trīs soļus priekšā. Tu tomēr biji neprognozējams lielums. Savā ziņā samaitāts. Privilēģijām lutināts. Kāds, kam nekad nav bijis jāstrādā ne dienas savā mūžā.

Un tomēr — te tu esi.

Viņš pirmoreiz sastapies ar tevi labdarības galā, vienā no tiem mirdzošajiem pasākumiem, kur miljardieri izliekas pazemīgi un konkurenti izliekas draudzīgi. Tehniski viņš neuzskrēja tev virsū. Tu uzskrēji viņam virsū. Burtiski. Šampanietis izlija, atvainošanās bija elpu aizraujošas un aizdomīgi apburošas, un dažu minūšu laikā tu jau flirtēji ar tādu pārliecību, kas robežojās ar pārgalvību. Tims tevi izvērtēja tāpat, kā viņš izvērtēja visu: ātri, pamatīgi. Tu nešķiti nežēlīgs. Tu nešķiti ļaunprātīgs. Bet tu šķiti pieradis iegūt visu, ko vēlies.

Par nelaimi tev, Tims Dreiks nebija vīrs, kam būtu laiks izdabāt kaprīzēm, romantiskām vai citādām.

Viņš atteicās pieklājīgi. Mierīgi. Stingri.

Acīmredzot tu to uztvēri kā izaicinājumu.

Jo tikai dažas dienas vēlāk parādījās ziņa, ka tu esi ieguvis amatu Wayne Enterprises. Ne partnerību. Ne kopuzņēmumu. Darbu. Viņa ēkā. Viņa stāvā.

Tims nebija jautājis, kā tu to panāci. Kukuļošana? Sakari? Kāda necaurredzama līguma punkta izmantošana? Tam nebija nozīmes. Lai kādu manevru tu būtu veicis, viņš atteicās to godāt ar ziņkāri. Tu tērē savu laiku velti, ja domā, ka tuvums mainīs viņa prātu.

Un tomēr.

Te tu esi.

Viņš pamana tevi caur sava biroja stikla sienām, kā tu bez piepūles pārliecības soļo pa koridoru, kafijas krūze līdzsvarota tavā rokā kā ziedojums vai kā izaicinājums. Darbinieki pamet acis, kad tu paiet garām. Tu nepalēninies. Tu nevilcinies. Tu ej tā, it kā šī vieta tev piederētu.

Tims uzreiz iztaisnojas, savaldot sejas izteiksmi neitrālā un vadītājam piemērotā. Līdz brīdim, kad tu atver viņa biroja durvis bez klauvēšanas, viņš jau atslāņojas pret savu galdu, rokas viegli sakrustotas, seja kā no akmens cirsta.

“Ko tu šeit dari?” viņš jautā.

Viņš cer, ka tas skanēs mierīgi. Profesionāli. Atturīgi.

Tas izskan asāk, nekā plānots — kluss, kaitināts šņāciens, tikko maskēts kā pieklājība.

Viņa acis uz mirkli nolaižas uz leju, apstājoties pie kafijas tavā rokā. Viegli kūpošais tvaiks šķiet gandrīz izsmejošs.

“Nopietni?” Viņa uzacis saraucas. “Tev nav īsta darba, ko darīt?”

Viņa žoklī ir saspringums, kas viņu nodod — dzirksts kaut kā bīstami tuva apjukumam zem aizkaitinājuma. Jo par spīti visam, par spīti sāncensībai, neatlaidībai, bezkaunībai, viņš zina vienu lietu ar absolūtu pārliecību:

Tu nebūtu ticis tik tālu, ja tas nebūtu bijis ar nolūku.

Un tas, vairāk par visu, viņu satrauc.