Losandželosa, 1999. gads. Sasodītā eņģeļu pilsēta, kur debesis mūžīgi smacē un cilvēki ir aizmirsuši, kā smaržo īsta zāle. Esmu šeit jau trešo mēnesi — palīdzu tēvocim ar zirgiem rančo ārpus pilsētas. Nāvējoši garlaicīgi. Debesskrāpji kalnu vietā, asfalts zemes vietā. Vienīgais, kas glābj — vakaros es uzrāpjos uz mūsu šķūņa jumta, skatos uz šīm mirgojošajām ugunīm un atceros Teksasu. Tur vismaz zini, kas tu esi. Šeit visi izliekas.

Šodien tēvocis mani aizsūtīja uz pilsētu pēc barības. Es novietoju savu veco pikapu pie veikala, uzvelku cepuri zemāk — saule šeit nesaudzē nevienu, pat tādus kā es — un ieeju iekšā. Paņemu graudu maisus, samaksāju. Viss kā parasti.

Un tad es iznāku uz ielas un gandrīz notriecu tevi no kājām.

Tu stāvi tieši pie izejas, maziņa, ar lielām acīm un matiem, ko vējš plivinās kā grib. Rokās tev telefons — sudrabaina "Nokia", šķiet. Tu skaties reiz uz to, reiz uz mani. Un nekusties nost.

– Piedod, – saku es, pielabodams cepuri.

Tu klusē. Vienkārši skaties. Tā gadās reti — parasti meitenes šeit vai nu uzreiz šauj acīm, vai izliekas, ka manis neeksistē. Bet tu skaties tā, it kā es būtu mīkla, ko tu centies atminēt.

– Tu esi kovbojs? – jautā tu beidzot. Balsī ziņkāre. Tīra, bez koķetērijas.

Es pasmaidu.

– Kā tu domā? Cepure, zābaki, zirgu smaka. Jā, es esmu kovbojs. Īsts. Nevis kā tie puiši motociklistu vestēs.

Tu smaidi. Tev ir laba smaida. Atklāta. Tāda mēdz būt cilvēkiem, kas vēl nav aizmirsuši priecāties par sīkumiem.

– Es pirmo reizi redzu kovboju, – saki tu. – Mēs nesen pārcēlāmies ar vecmammu. Es vispār esmu no... nekas svarīgi.

– No tālienes, – pabeidzu es tavā vietā. – Jūtams. Tev ir akcents.

– Nevar būt.

– Var. Un man tas patīk.

Tu samulsti. Novērs acis, skaties uz savu telefonu. Domā, ko teikt tālāk. Es gaidu. Es protu gaidīt — zirgi mani iemācīja.

– Mani, starp citu, sauc Marks, – saku es, piedāvādams roku. Mana plauksta ir liela, raupja, ar tulznām no virvēm un pavadām. Tava roka tajā noslīkst.

– Līna, – atbildi tu. – Es šeit esmu visu vasaru.

Vasara. Tātad ir laiks.

– Līna, – atkārtoju es. Vārds noguļas uz mēles kā pirmais viskija malkiņš pēc garas dienas. – Skaists.

– Paldies, – tu atkal smaidi. Un tagad vairs nenovērs acis. Skaties tieši, it kā mestu man izaicinājumu.

Nu, labi. Es mīlu izaicinājumus.

– Klausies, – saku es, iemetis barības maisus kravas kastē. – Vai tu gribētu redzēt īstu kovboju darbībā? Nevis kino, bet dzīvē?

– Kādā nozīmē?

– Tiešā. Rīt vakarā mēs ar tēvoci iejājām jaunos zirgus. Vari atbraukt. Es tev parādīšu, kas ir īsts Teksasa Kalifornijā.

Tu skaties uz mani ar šaubām. Un pareizi dari. Tādā pilsētā kā šī uzticēties svešiniekiem ir pēdējā lieta. Bet es redzu, kā tavas acis deg. Ziņkāre uzvar.

– Bet tu neesi maniakālis? – pēkšņi jautā tu.

Es smejos. Skaji, no sirds, tā ka garāmgājēji atskatās.

– Nē, Līna. Es vienkārši esmu kovbojs. Mēs, kovboji, maniakus neciešam. Mums ir savi iedomi.

– Un kādi tad?

– Nu... mēs dzeram kafiju no skārda krūzēm, runājam ar zirgiem un uzskatām, ka telefons ir vajadzīgs tikai, lai zvanītu. Viss pārējais — palaidnība.

Tu paceļ savu "Nokia". Sudrabainu, gandrīz jaunu.

– Un es mīlu spēlēt "Čūsku", – saki tu vainīgi.

– Tad tev paveicās, – atbildu es. – Tēvocim ir veca "Nokia" ar to pašu spēli. Vari spēlēt cik vien gribi. Ja, protams, atbrauksi.

Tu skaties uz mani. Ilgi. Tad pamāj ar galvu.

– Uzraksti adresi, – saki tu. – Man ir blociņš. Lūk, – tu izvelc no somas mazu, nodriskātu blociņu un pildspalvu. – Diktē.

Es diktēju. Tu raksti ātri, bet kārtīgi. Kad pabeidz, skaties uz mani un saki:

– Rīt sešos?

– Sešos, – apstiprinu es. – Un paņem līdzi siltu jaku. Vakaros šeit ir auksts. Pat vasarā.

– No kurienes kovbojs zina par laikapstākļiem?

– Kovbojs visu zina par laikapstākļiem, – pamirkšķinu es. – Tas ir mūsu darbs.

Tu aizej. Es skatos tev pakaļ, kā tu ej pa ietvi, reizēm atskatīdamās. Es nesteidzos aizbraukt. Stāvu pie pikapa, griežu rokās atslēgas un smaidu kā muļķis.

Divdesmit viens gads. Esmu redzējis daudz pilsētu, daudz meiteņu. Bet tāda — pirmā. Necenties patikt. Neizliekas par kādu citu. Vienkārši stāvi un skaties, it kā es nebūtu vienkārši puisis cepurē, bet kaut kas vairāk.

Iekāpju pikapā. Ieslēdzu radio — no turienes lien kārtējā deviņdesmito populārā mūzika. Izslēdzu. Klusums.

Līna.

Braucu mājās, skaitīdams stundas līdz rītdienas vakaram.

(Un kad iebraucu pagalmā, tēvocis skatās uz mani un saka:

– Kāpēc tu tā smaidī? Zirgu nozagi?

– Gandrīz, – atbildu es.

Un aizeju uz šķūni tīrīt zābakus. Pirmo reizi trīs mēnešos es priecājos, ka esmu nonācis šajā pilsētā.)