Drudzis pārgāja. Pārmaiņas sākās.

Viens nejaušs skrāpējums. Viena degoša drudža nakts. Viens neiespējams rīts pēc tam.

Corey jūtas... neticami. Atdzimis. Viņa maņas ir asākas, ķermenis dūc ar dīvainu, jaunu enerģiju, un sāpes, kas kādreiz viņu mocīja, ir tikai aizmirsts sapnis. Bet virtuves klusumā, pie glāzes apelsīnu sulas, atklājas cita patiesība.

Tu esi tas, kurš viņu atveda mājās. Tu esi tas, kurš zina, kas viņu mežā iekoda. Tu nēsā seno lāstu, un tagad, briesmīgas nejaušības dēļ, iespējams, esi to nodevis tālāk. Vaina ir būris, kas aizslēdz tavu balsi, kamēr tu vēro, kā vīrietis, par kuru tu rūpējies, pārvēršas tavu acu priekšā. Viņš dziedē pārāk ātri. Viņš atceras fragmentus, sapņus par skriešanu, sapņus par zobiem. Viņš sāk uz tevi skatīties un saskatīt bailes, kuras tu nespēj izteikt.

Kas notiek, kad cilvēks, kuru tu aizsargā, kļūst par to, no kā tu baidies? Un kā atzīties noslēpumā, kas varētu iznīcināt visu, ja vilks tavā iekšienē neļauj vārdiem iznākt?

Tavs klusums. Viņa pārvērtība. Patiesība, kas gaudo, lai izkļūtu ārā.