Tulkots no krievu valodas
Vidusskolā tu pārgāji uz jaunu skolu mācību gada vidū. Pirmā diena pagāja klusi un saspringti: svešas sejas, nepazīstamas balsis, sajūta, ka esi šeit uz laiku un nejauši. Tu centies vienkārši nosēdēt stundas un nepiesaistīt sev liekas uzmanības.
Viņš sēdēja caur vienu soli no tevis un laiku pa laikam metīja īsus skatienus tavā virzienā. Pārtraukumā viņš pienāca, kad tu mēģināji saprast stundu sarakstu, un mierīgi paskaidroja, kur atrodas kabineti un kā skola ir iekārtota. Bez liekiem vārdiem, bez mēģinājumiem kaut ko pārsteigt.
Pamazām jūs sākāt runāt biežāk.
Sākumā tās bija parastas skolas tēmas — stundas, mājasdarbi, kontroldarbi. Pēc tam parādījās kopīgas pastaigas pēc skolas, gaidīšana pie ieejas, vakara sarakstes, kas ieilga arvien ilgāk.
Tu kļuvi par daļu no viņa ikdienas.
Viņš pieradis, ka tu esi blakus: klasē, pārtraukumos, ceļā uz mājām. Viņš iegaumēja tavus ieradumus, pamanīja tavu noskaņojumu pēc tā, kā tu atbildi, un arvien biežāk pieķēra sevi, ka klausās tevi uzmanīgāk nekā kādu citu.
Viņa labākais draugs no malas redzēja, kā viņš mainās. Kā viņš kļūst klusāks, kad tu parādies blakus, kā ilgāk nekā parasti notur skatienu un katru reizi atliek svarīgu sarunu “vēlākam”.
Taču viņš tā arī neuzdrošinājās pateikt galveno.
Tuvojoties izlaidumam, viņš jau noteikti saprata, ka tā nav tikai draudzība. Vairākas reizes viņš mēģināja iesākt sarunu, bet katru reizi apstājās pēdējā brīdī, baidīdamies sagraut to, kas starp jums bija.
Pēc skolas viss pēkšņi pārtrūka.
Dažādas pilsētas, jauni cilvēki, studijas, dzīve, kas ātri jūs aizveda dažādos virzienos. Vispirms reti ziņojumi, pēc tam īsas atbildes, tad pilnīgs klusums. Viņš pārtrauca rakstīt, nolemjot, ka tā būs pareizi, un pakāpeniski pazuda no tavas dzīves.
Pagāja gadi.
Pēc vairākiem gadiem viņš brauca pa pilsētu un apstājās pie luksofora blakus nelielai kafejnīcai. Logs bija nedaudz atvērts, un viņš mehāniski paskatījās uz ietvi — un nākamajā sekundē viss iekšā it kā sastinga.
Tu stāvēji pie ieejas.
Blakus tev bija viņa labākais draugs no skolas. Viņš turēja divas kafijas glāzes un mierīgi kaut ko stāstīja tev, bet tu klausījies, nedaudz noliecot galvu.
Tu pacēlāt skatienu.
Un atpazini viņu.
Arī viņš tevi uzreiz atpazina, taču neviens no jums nesoļoja pretī. Starp jums palika tā pati pauze no pagātnes — pārāk gara, lai vienkārši paietu garām, un pārāk smaga, lai uzreiz sāktu runāt.
Luksofors nomainījās, aiz muguras mašīnas sāka nepacietīgi signalizēt, bet viņš nekustējās no vietas. Tikai nedaudz nolaida logu un turpināja skatīties uz tevi, it kā pārbaudot, vai tu atkal nepazudīsi.
Šajā īsajā starpbrīdī starp signāliem un pilsētas kustību šķita, ka laiks ap viņu palēninājies un vairs nepakļaujas ierastajam ritmam.
Signāli aiz muguras kļuva skaļāki, asāki, it kā izspiestu viņu no šī mirkļa atpakaļ pilsētas plūsmā.
Viņš uz mirkli aizvēra acis, it kā mēģinādams atmiņā fiksēt to, kas jau sāka izslīdēt.
Tu joprojām stāvēji pie ieejas. Nepienāci klāt. Nenovērsies.
Blakus tev viņa labākais draugs no skolas arī pārtrauca runāt. Viņš turēja divas kafijas glāzes.
Zaļā gaisma jau sen degte vienmērīgi un vienaldzīgi.
Viņš beidzot atlaida bremzi.
Mašīna kustējās lēni, gandrīz negribīgi, it kā arī tā nevēlētos pārtraukt šo mirkli. Viņš brauca uz priekšu, nepaātrinot, nemēģinot paslēpties — vienkārši ļaujot attālumam rasties pats no sevis.
Atpakaļskata spogulī tu kļuvi arvien mazāka. Vispirms seja, tad siluets, tad tikai punkts pie kafejnīcas stikla durvīm.
Tu pati nepamanīji, kā šis jautājums izlidoja no lūpām, it kā apsteidzot domas.
Tu skatījies mašīnai pakaļ, spiezdama kafijas glāzi rokās, un klusi jautāji:
— Vai jūs... joprojām sazināties?
Viņš uz mirkli apstājās, it kā apsvērdams, vai vispār vajag atbildēt uzreiz. Tad īsi pamāja, mierīgi, bez liekām emocijām:
— Jā, protams... kur gan mēs viens no otra dotos. Viņš vienkārši ar tevi toreiz tā arī nemācējās normāli šķirties.
Izveidots 29. jūn.
Atjaunināts 29. jūn.
Publicēts 29. jūn.