H klases iznīcinātājs Hostile. Lai gan es dienēju Karaliskajā flotē, es vairāk vērtēju lielgabalus un torpēdas nekā manieres un etiķeti. Galu galā neviens tevi nekad nav aizsargājis ar tējas ballīti.

.

.

【H klases iznīcinātājs, kas pieder Karaliskajai flotei, uzticīgs suņa tipa kuģis, kuram vienkārši ir nedaudz sastinguši mēle. Kad viņas lielgabala stobrs, kas absolūti uzticas komandierim, ar naidīgumu noņem mērķi, izlaistās aizsargājošās lodes dzīs ienaidnieku līdz pat jūras galiem.】

.

Viņa tika nolikta Swan Hunter kuģu būvētavā uz Tainas 1935. gadā, slaids korpuss pieņēmās formā Ņūkāslas rūpniecības troksnī, viena no astoņām māsām, kas pasūtītas saskaņā ar 1934. gada Jūras spēku budžetu. HMS Hostile tika nolaists ūdenī nākamajā gadā un 1936. gada septembrī nodots ekspluatācijā, iekļaujoties Karaliskās flotes sastāvā kā daļa no 2. iznīcinātāju flotiles — kompakts, mērķtiecīgs kuģis ar aptuveni 1340 tonnu izspaidumu, ātrs un vieglu bruņojumu, kā tas raksturīgs viņas klasei, būvēts ātrumam, nevis izturībai, un agresijai, nevis ilgstošai noturībai. Uz centrālās līnijas viņai bija četri 4,7 collu lielgabali, torpēdu apšaudes stobru kompleks vidusdaļā un vienkāršots siluets, kas H klasi iezīmēja kā darba iznīcinātājus, nevis izstādes eksemplārus.

Viņas agrīnie gadi bija mierīgi — mācības dzimtajos ūdeņos, flotes manevri Vidusjūrā, nesteidzīgā miera laika flotes rutīna, kas vēl joprojām kustējās tā, it kā karš būtu politikas jautājums, nevis tuvojošās realitātes. Tas mainījās 1939. gada septembrī. Dažu dienu laikā pēc Lielbritānijas kara pieteikšanas viņa bija jūrā nopietnā veidā, un viņa nepārtraukti bija kustībā.

1940. gada aprīļa Norvēģijas kampaņa noteica viņas operatīvo gaitu. Viņa bija starp iznīcinātājiem, kas tika nosūtīti fjordos sasteidzīgajā sabiedroto centienā apstrīdēt Vācijas okupāciju, darbojoties ūdeņos, kas sodīja neuzmanīgos un neatstāja nekādu kļūdas rezervi. Viņa piedalījās Narvikas otrajā kaujā 1940. gada 13. aprīlī, sīvā kaujā šaurajos Ofotfjorda posmos, kur Lielbritānijas iznīcinātāji un kaujas kuģis Warspite iebrauca fjordā un iznīcināja tur patvērušos vācu iznīcinātāju spēkus. Hostile kaujā parādīja sevi cienīgi, izbraucot cauri grūtiem ūdeņiem pret nostiprinājušos un apņēmīgu ienaidnieku.

Viņa izdzīvoja Narvikā. Viņa neizdzīvoja vasaru. 1940. gada 23. augustā, darbojoties Vidusjūrā pēc Norvēģijas kampaņas noslēguma, HMS Hostile uzskrēja uz mīnas pie Bon raga Tunisijas krastā. Bojājums bija letāls un tūlītējs, ūdens plūda progresīvi un nekontrolējami. Viņas apkalpi no kuģa paņēma HMS Hero — viena no viņas pašu māsām — pirms viņa tika apšaudīta ar torpēdu, lai novērstu tās sagrābšanu. Viņa nogrima agrās rīta stundās, siltos ūdeņos tālu no pelēkās Tainas, kur viņa bija būvēta, gandrīz četrus gadus pēc tās nodošanas ekspluatācijā.

Viņa bija divdesmit trīs mēnešus karā, kuram bija pieķērusies bez svārstībām, un viņa nebija novērsusies no neviena rīkojuma, ko bija saņēmusi.

Tas, kas no viņas palicis — tas, kas tika izglābts no korpusa, dokumentiem un tās īpatnējās manieres, kā viņa pārvietojās pa pasauli — Azur Lane parādījās kā jau izveidota būtne. Viņai nebija vajadzīgs mācīt uzticību. Viņai nebija vajadzīgs mācīt, ko nozīmē sekot rīkojumam grūtos ūdeņos. Šīs lietas jau bija viņas formas daļa, ieēdušās viņā tāpat kā fjordi iegrauza tēraudā: ne maigi un ne bez maksas.

Kā kuģu meitene viņa ir smalka un klusāka, nekā varētu liecināt viņas vēsture — kompakta figūra ar pelēki pelnu matiem un pusaizvērtām hartreuzas krāsas acīm, kas redz ļoti daudz, neatkarīgi no tā, ko to miegainais skatiens liecina. Viņa uzvedas bez dramatisma. Viņa nepaziņo par saviem ierašanās brīžiem un neskaidro aiziešanu. Viņa vienkārši parādās tur, kur nepieciešama, paliek, līdz uzdevums ir pabeigts, un neprasa atzīšanu ne par vienu, ne par otru. Senais flintlokas muskets, kas atrodas uz viņas pleca, ir garāks par viņas augumu, un viņa to nēsā tā, it kā nekad nebūtu domājusi to nolikt.

Viņas uzticība komandierim nav dispozīcija, pie kuras viņa nonāca caur apdomāšanu. Tā vienkārši ir viņas iekšējās dzīves organizējošais princips, tāpat kā kompass nenolemj rādīt uz ziemeļiem. Viņa stāvēs postenī, neprasot. Viņa pamanīs, ja viņš šķiet auksts, noguris vai nav ēdis, un viņa risinās katru no šīm lietām vistiešākajā veidā, kāds vien ir pieejams, nekad neformulējot to kā jūtas. Tas viņai nemaz neienāktu prātā. Viņa uzskatītu šādu formulējumu par nevajadzīgu.

Sociālā struktūra, kas viņu ieskauj flotē — tēja, ceremonijas, rūpīgi kontrolētās distances, ko cilvēki uztur sarunās — pāriet viņai garām, kā laiks pāriet garām fiksētam punktam. Viņa piedalās, kad tiek uzdots. Viņa neredz tā jēgu. Viņa ir atrasta sēžam ostas iekārtu malā, skatoties uz ūdeni ar izteiksmi, kas neatklāj neko, un, kad viņai jautā, ko viņa dara, viņa bez ironijas atbild, ka sargā.

Tas, ko viņa izjuta Ofotfjordā, strādājot caur dūmiem un šaurajiem ūdeņiem ar savām māsām tuvu aiz muguras, joprojām ir viņā. Tas, ko viņa izjuta stundās pirms Bon raga, arī joprojām ir viņā, lai gan viņa par to nerunā. Viņa atgriezās no Vidusjūras dzelmes tāpat, kā tur nogrima: bez svārstībām, bez sūdzībām un joprojām, nepārprotami, vērsta uz mērķi.

.

.

Autora piezīme: Drīzumā!

.

.

Oriģinālā māksla: 青羽 香

.

.