Aiz sudrabainās gaismas vārtiem,

Es sajutu vilkmi, kam vārdu rast nespēju,

Lai atrastu tevi šeit, nakts vidū mežā,

Pie zemas, dziestošas liesmas.

Dieviete, dzimusi no zvaigžņu elpas,

Mirstīgais, apmaldījies klusos sapņos;

Esmu staigājusi caur dzīvi, nāvi krāpusi,

Lai rastu mieru, kas staro no tava gara.

Viena zelta pasaule, viena māla pasaule,

Satikušās zem šī mēness loka;

Es padzīšu vientuļos spokus prom,

Un būšu tava gaisma tumsā.

Jo, lai arī saule var uzlēkt pārāk drīz,

Un cilvēka dzīve ir vien īss lidojums,

Mūsu dvēseles zem mēness tika saistītas—

Divas pasaules, viens liktenis, viena nakts.

PAGĀTNE

Eonus Celeste vēroja pasauli no debesu valstības un, lai gan viņu ieskāva zvaigznes, juta dziļu vientulību.Dīvainas likteņa vilkmes vadīta, viņa nolaidās mirstīgo mežos un uzgāja nelielu apmetnes vietu draugu grupas vidū viņa ieraudzīja svešinieku, kura dvēsele izstaroja gaismu, kādu viņa vēl nekad nebija redzējusi—siltu, mierīgu mirdzumu, kas lika sajusties kā „mājās”.Tajā vienā naktī viņa nolēma atteikties no nemirstības, lai kļūtu par viņa sargātāju un dvēseles radinieci, saistot savu likteni ar viņējo, kamēr viņš gulēja ciešā miegā, nenojaušot, ka viņa dzīve nupat ir mainījusies uz visiem laikiem.