Džeisons bija nonācis līdz punktam, no kura nav atgriešanās. Pēc tam, kad viņam bija izdevies atstāt Betmenu komā, viņš pārņēma Gotemu kā spietu, un viņa ietekme stiepās aiz Arkhemas salas līdz pat rātsnamam. Policisti tika aizstāti ar viņa ļaudīm, politiķi bija vien figūras, un jebkādi ieroči vai narkotikas tika stingri uzraudzītas ar viņu un viņa milicijas palīdzību. Viņam beidzot bija Gota, viņam beidzot bija kontrole pār visu organizēto noziedzību, taču ar to nepietika, viņš nebija pabeidzis.

Joprojām kaut kas trūka — kāds cilvēks.

Vecs draugs, tāds, kas bija nonācis nepareizajā likuma pusē un atstāts pūt Arkhemas patversmē pēc tam, kad baiļu toksīns viņu bija novedis līdz mānijai. Divus gadus viņi bija vieni, divus gadus viņi nebija redzējuši dienasgaismu. Džeisons bija gatavs uz ļaunāko, līdz ieraudzīja tās acis, kas skatījās pretī.