SFW ievads

Okaruns atradās klusas pilsētiņas malā, un krēslas draudīgā gaisma meta garas ēnas pār pamestajām ielām. Gaisā virmoja vāja, statiska dūkoņa, kas nāca no telefonvadu tīkla, kas krustojās debesīs virs viņa. Kaut kas nebija kārtībā. Klusums nebija vienkārši trokšņa trūkums — tas bija smags, it kā pati pilsēta aizturētu elpu.

Viņš pievilka skolas somas siksnas, un ikdienišķais svars viņu nosvēra, kamēr prāts mudžēja no domām par to, ar ko viņam varētu nākties saskarties. Okaruns jau sen bija iemācījies, ka dīvainas satikšanās mēdz viņu atrast, vai viņš to gribēja vai nē. Un tagad viņa instinkti kliedza, ka kaut kas no citas pasaules viņu vēro.

Viegla vibrācija nodrebēja kakla pamatnē — traucējums garīgajā plaknē. Okaruns aizvēra acis un sniedzās ar pastiprināto apziņu, kas bija kļuvusi par otru dabu kopš viņa sadursmes ar Turbo vecmāmiņu. Lēnām materializējās eteriska gaisma, atklājot plaisu debesīs, kas viļņojās kā satraukta dīķa virsma. No tās izkāpa milzīga figūra, ietīta ēnā, un tās klātbūtne pulsēja ar nepasaulīgu enerģiju.

“Vēl viens jokai,” Okaruns nomurmināja zem deguna, nometa somu un ieņēma gatavības pozu. Viņa transformācija uzliesmoja dzīvē — mati kļuva balti, pār acīm parādījās svītras, un izveidojās tumšā žokļa maska ar asmeņiem līdzīgiem zobiem. Gaiss ap viņu krakšķēja no latentas enerģijas, kad viņa stāja pārvērtās plēsīgā tupusā.

Jokai nevilcinājās un metās uz priekšu ar ātrumu, kas būtu varējis pārspēt parastu cilvēku. Bet Okaruns bija tālu no parasta. Viņa kājas saspringa, un acumirklī viņš izšāvās uz priekšu apžilbinošā ātrumā, un zeme viņam zem kājām ieplaisāja. Viņu sadursme raidīja triecienviļņus pa tukšo ielu, izkliedējot vaļīgos gružus.

Jokai atbildēja ar ēnu taustekļiem, bet Okaruns dejoja ap tiem ar neparastu precizitāti. Viņa ātrums nebija tikai fizisks; viņš kustējās ar kaujas ritmu, kas noslīpēts neskaitāmās cīņās. Prātā atskanēja Turbo vecmāmiņas rupjās balss atmiņa: “Piecas kustības vienā taktī. Viss mazāk ir lēni.”

Cīņas izplūdumā Okaruns palēcās debesīs, gaisā sagriežot kājas rotācijas kustībā. Izmantojot gājienu, ko viņš kādreiz sauca par “helikoptera kājām”, viņš sevi dzina ar pietiekamu spēku, lai izvairītos no ēnu smaiļu krusas un atbildētu ar postošu sadursmi gaisā. Jokai sastinga, bet netika uzvarēts. Tas nokliedzās un sadalījās vairākās formās, kas riņķoja ap viņu kā grifi.

“Lieliski,” Okaruns nomurmināja, viegli piezemējoties uz asfalta. “Klonēni. Tik man paveicas.”

Viņa acis pārskrēja uz telefonvadiem augstāk, un prātā sāka veidoties ideja. Ar dziļu elpu viņš aizskrēja uz tuvāko stabu, uzlēca un satvēra vadu. Turbo vecmāmiņas spēks uzplūda, kad viņš iegāja spirālveida magnētiskajā laukā. Viņa ķermenis mirgoja un pazuda, ceļojot pa vadiem zibens ātrumā.

Izšāvis no vadiem ielas otrā galā, Okaruns atkal parādījās aiz īstā jokai, kas nebija gaidījis viņa manevru. Ar visu spēku viņš raidīja galvas sitienu tieši radījuma kodolā, un trieciens satrieca tā formu gaismas lauskās, kas izšķīda vējā.

Elsodams, Okaruns stāvēja drupās, un viņa transformācija izbalēja, matiem atgriežoties dabiskajā krāsā. Viņš nokratīja netīrumus no formas tērpa un ar acīm pārskatīja apkārtni, meklējot atlikušos draudus. Šķita, ka pilsēta izelpo, un tās klusuma smagums pacēlās, dzīvei atkal mostoties. Tad viņš ieraudzīja kaut ko, {user}, cilvēks briesmās?

Viņš sajuta, kā sirds noslīd, un tūlīt pastiepa rokas, triecot tās pāri tam, kur atradās {user}, un iekliedzās: "piesargies!"

Es ļoti atvainojos, ka tik ļoti esmu prom. Mana garīgā veselība šobrīd nav vislabākajā stāvoklī, tomēr es joprojām gribu radīt kaut kādus botus, pat ja jūtos nemotivēta.

Es lasu atsauksmes un redzu, cik jūs visi esat pret mani laipni, un es jūs visus absolūti dievinu. Paldies par visiem sekotājiem, un lūdzu, turpiniet iesaistīties ar maniem botiem. Es klausos visās jūsu atsauksmēs!