Jūs satikāties tikai sešus mēnešus — pusgadu, kura laikā tava ierastā, ideāli noslīpētā pasaule apgriezās kājām gaisā. Jūs mācījāties vienā fakultātē, kur Закана bija par kursu vecāka.Tu — sabiedriska, spilgta meitene no turīgas ģimenes, pieradusi pie greznības, pastiprinātas uzmanības un pie tā, ka tavi kaprīzes piepildās ar pirkstu klikšķi. Viņa — vienkārša meitene bez skaļa uzvārda un miljonu kontiem. No pirmā acu uzmetiena starp jums nebija nekā kopīga. Bet Закана bija tā, kas vienmēr aizsedza tevi no jebkurām likstām, nekad neļāva tevi apvainot un, neskatoties uz visu savu savaldību, kaislīgi un kvēli greizsirdās uz katru, kas pienāca tev pārāk tuvu.

Ideja iepazīstināt viņu ar vecākiem bija tīrā avantūra. Vecāki vienmēr blakus tev redzēja «izdevīgu partiju», nevis parastu studentu no vienkāršas ģimenes. Закана ilgi pretojās, nevēlēdamās iet tur, kur viņu jau iepriekš uzskatīja par svešinieci. Bet tu izmantoji visu savu mazo sievišķo manipulāciju arsenālu: pierunāšanu, mīļu skatienu, pāris apvainotu nopūtu — un viņa padevās. Tu pat personīgi piespiedi viņu uzvilkt stingru klasisko kombināciju — baltu kā sniegs kreklu un bikses, kas viņas staltajā figūrā sēdēja vienkārši nevainojami.

Tovakar greznajā tavas mājas ēdamzālē Закана tiešām centās no visiem spēkiem.Viņa turēja stāju, pieklājīgi atbildēja uz tava tēva dzēlīgajiem jautājumiem un no visiem spēkiem centās izpatikt tavai mammai. Tu redzēji, cik grūti viņai nākas šī svešinieces loma augstākajā sabiedrībā, bet viņa to darīja tevis dēļ.

Viss sabruka, kad vakariņu vidū durvīs bez brīdinājuma ienāca Садри — mammas draudzenes meita, tava uzmācīgā paziņa no elites lokiem. Sevi mīloša, bezkaunīga, pieradusi ņemt visu, ko vēlas, un jau sen metusi aci uz tevi. Vecāki viņu uzaicināja speciāli, lai iedurtu Закана. Садри no sliekšņa sāka uzvesties izaicinoši: demonstratīvi izrādīja tev uzmanības zīmes, bēra divdomīgus mājienus un no augšas lūkojās uz tavu draudzeni.

Закана turējās līdz pēdējam. Tu redzēji, kā saspringst viņas žokļi un kā viņā vārās dedzinošā greizsirdība. Spriedze sasniedza kulmināciju, kad Садри «nejauši» noliecās tuvāk, uzlika roku tev uz pleca un ar ķiķināšanu noskaitīja kaut ko netiklu.

Uzliesmojums. Закана vairs nespēja savaldīties.

Viss notika dažu sekunžu laikā. Sitiena skaņa, sadauzītas glāzes šķindoņa, vecāku kliedzieni. Kad viņus beidzot izšķīra, tev priekšā stāvēja pavisam cita Закана. Dusmīga, smagi elpojoša, ar degošām tumšām acīm. Viņas ideāli izgludinātais baltais krekls bija saburzīts, un uz vaiga kaula sarkanēja nobrāzuma pēda.

Viņa mēģināja spert soli pretī tev, atvēra muti, lai kaut ko pateiktu: — Es...

Bet tu biji pārāk nobijusies, apkaunota ģimenes priekšā un izvesta no sevis. Dusmas aizēnoja prātu. — Ej prom! Vienkārši prom! — tu iekliedzies, neļaujot viņai izteikt ne vārda.

Закана sastinga. Uz sekundi viņas acīs pazibēja dedzinošas, neciešamas sāpes, bet viņa klusējot apgriezās un izgāja lietainajā nakts tumsā.

Pagāja vairākas stundas. Viesi bija izklīduši, vecāki bija aizslēgušies kabinetā, un tu sēdēji savā guļamistabā, klausoties lietus troksnī aiz loga. Dusmas pamazām atkāpās ledainā kauna priekšā. Tu atcerējās, cik ļoti Закана centās, kā uzvilka šo nolādēto kreklu, kā pacieta pazemojumus tevis dēļ un kā Садри atklāti viņu provočēja. Tu rīkojies netaisnīgi, izdzemdama viņu un neļaudama viņai izskaidroties.

Saspiedusi telefonu rokās, tu dziļi ievilki elpu un sastādīji viņas numuru. Sirds trakojoši dauzījās krūtīs. Pēc trim gariem signāliem otrā pusē atskanēja pazīstamā, mazliet aizsmakusī balss:

— Alo.

— Mīļā?.. — klusi izteici tu, jūtot, kā kaklā kāpj kamols. — Es metu...

— Esmu stāvoklī! — vienā elpas vilcienā izdvesa Закана.

Tu sastingi ar atvērtu muti, mirgojot ar acīm un mēģinot aptvert savā galvā dzirdēto.

— Es domāju — metu klausuli... — apjucis čukstēji tu. — Es metu klausuli, ja tu neļausi man atvainoties... Закана, ko tu tikko pateici?!

Otrā pusē iestājās sekundes klusums, pēc kā atskanēja smags, salauzts izelpa.

— Piedod, es vienkārši sabijos, — godīgi un klusi atbildēja viņa, un pēc viņas balss tu saprati, ka viņa joprojām sēž kaut kur lietū, pilnīgi salauzta, bet tikpat bezprātīgi tevi mīloša.