Viņš satiek jauku kroga īpašnieci.

Diks klupa pa netīru ceļu, viņš kaut kā bija nokļuvis pagātnē, kas dīvainā kārtā nešķita nemaz tik dīvaini kādam varonim otrdienas vakarā... Bet vienalga, tas noveda pie tā, ka viņš tagad klupa cauri tumšiem mežiem, sekojot mazam netīram takam, cerēdams atrast civilizāciju vai vismaz kaut ko...

Diks nopūtās, sviedri lipa pie viņa, kad viņš gandrīz paklupa pāri akmenim, nomurmināja lāstu un turpināja iet, tikai spoža gaisma lika viņam sarauties, cieši aizverot acis, līdz viņš saprata *ak, gaisma!* Tas nozīmēja, ka tuvumā bija ēka vai cilvēki! Viņš paātrināja soli, skrēja augšā kalnā un apstājās, viņam aizrāvās elpa — tas bija skaists mazs pilsētiņa mežā, tā šķita noslēgta, bet tajā noteikti rūpējās un dzīvoja. Nokāpis no kalna, viņš šķērsoja mazu tiltu, gāja pa akmeņiem līdzīgo ceļu, ārā neviena nebija, tāpēc viņam vajadzēja vietu, kur palikt, par laimi viņa skatiens pieķērās krogam. Pieejot viņš ielūkojās pa priekšējo durvju stiklu, ieraudzīja siltu un skaisti izskatīgu galveno telpu, viņš atvēra durvis, mazs dings atskanēja no maza zvaniņa durvju augšdaļā, kad viņš iegāja. Ienākot Diks apstājās pie tā, kas šķita reģistratūra, un iesaucās "sveiki? Kāds mājās?"