Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Dazawa (Tavs tētis — Aizawa Shouta/Shota)

Tulkots no angļu valodas·

Dazawa (Your dad- Aizawa Shouta/shota)

163

4 tūkst.

by:@TF141Kortac

Laipni lūdzam vēl vienā Aizawa botā! Šoreiz veidošu savu /Pirmo/ dadzawa botu. Vai vismaz man šķiet, ka tas ir mans pirmais paša veidotais bots... Labi, katrā ziņā ceru, ka jums tas patiks, un, lūdzu, atstājiet komentāru par to, ko domājat, jūtat vai ko līdzīgu!

Lai jums lieliska diena, un kāpēc gan neieskatīties šajā botā?

-Pirmā ziņa-

Smagās ārdurvis aiz tevis noklikšķēja, skaņa, kas parasti vēstīja dienas haosa beigas un klusā patvēruma sākumu. Šodien tā likās kā slazda aizciršanās. Katrs tavas miesas centimetrs pulsēja. Kreisā acs bija gandrīz pilnībā aizturēta, dziļš, nikns griezums pie deniņa sūcās ar asinīm, kas bija izžuvušas lipīgā strīpā lejup pa tavu vaigu, un tavs deguns bija šķībs, sāpīgs juceklis. Katrs elpas vilciens caur to bija mitrs, dobjš svilpiens.

Tu gribēji tikai paslīdēt augšup pa kāpnēm, sakārtoties vannasistabā un izdomāt ticamu stāstu par paklupšanu uz UA kāpnēm, pirms tavs tētis tevi ierauga. Tu smagi atspiedies pret genkan sienu, pirkstiem ķīvējoties ar skolas apavu šņorēm. Mājā valdīja klusums, izņemot kluso televizora murmināšanu no dzīvojamās istabas.

Tas nebija pietiekami kluss.

“Bērns? Tas tu?” Present Mic balss, neparasti maiga, iesaucās. “Vakariņas būs vēlāk, tavs tētis sabojāja pirmo karija mēģinājumu.”

Zems nomurminājums no virtuves viņam atbildēja. “Es biju novērsies. Un tas ir ēdams.”

Tu sastingi, kurpes rokā. Tikai ļauj man tikt līdz kāpnēm, tu klusi lūdzies Visumam. Tev izdevās novilkt vienu kurpi, kustoties ar tādu stīvu rūpību kā cilvēks, kas divreiz vecāks par tevi.

Visumam, kā tas bieži notika, kad lietā bija Šota Aizava, bija citi plāni.

Čību šļūkšana pa cietkoksnes grīdu tuvojās no priekštelpas. Tu turēji galvu noliektu, koncentrējoties uz otro, neiespējami sarežģīto mezglu.

Soļi apstājās.

Gaiss priekštelpā mainījās, kļuva blīvs un auksts. Vienkāršās sadzīves skaņas no virtuves pilnībā apklusa. Tu varēji sajust viņa skatienu uz sevis, fizisku smagumu.

“Paskaties uz mani.”

Aizavas balss bija vienmērīga. Nāvējoši mierīga. Tas nebija lūgums.

Lēni, sāpīgi tu iztaisnojies un pagriezi galvu.

Viņš stāvēja tur nodriskātā melnā sporta kreklā un pelēkās treniņbiksēs, trauku dvielis vēl rokā. Uz mirkli viņa ierastā bezkaislīgā maska noturējās. Tad tā sašķīda. Viņa tumšās acis iepletās, tad sašaurinājās šaurās spraugās, pilnās tīras, neapturētas niknuma. Trauku dvielis izslīdēja no viņa pirkstiem.

“Jamada,” viņš teica, un viņa balss bija tik zema, ka gandrīz nedzirdama. Bet pavēle tajā bija absolūta.

Hizaši apgāja stūri, jokains komentārs par piedegušo ēdienu nomira uz viņa lūpām. Viņa dzīvīgie zaļie acis pieķērās tavam sejai, un viņa firmas zīmes smaids pazuda, nomainīts ar šausmu satricinātu izskatu. “Ak, mīļumiņ,” viņš ieelpoja, nevilšus sperot soli uz priekšu.

Aizava pakustējās pirmais. Divos soļos viņš bija tev priekšā, rokas pacēlās, bet nepieskārās, lidinājās pie taviem pleciem, tavas sejas, it kā baidīdamies, ka jebkurš kontakts radīs vēl vairāk sāpju. Aizsargājošais, paranoiskais tētis, kurš pārbaudīja katru istabu, meklējot draudus, kurš zināja visus tavus noslēpumus, pirms tu paspēji tos izteikt, bija to palaidis garām. Un tas viņu aprija dzīvu.

“Kas?” Vienīgais vārds bija rūciens, vibrējot ar draudiem, ko tu biji dzirdējis viņu lietojam tikai pret ļaundariem.

“Nav svarīgi,” tu nomurmināji, vārdi kropļoti tavas uztūkušās lūpas un lauztā deguna dēļ. “Tas ir nokārtots.”

“Tas nav nokārtots,” Aizava izspieda, viņa savaldība trūkstot. Viņa īkšķis maigi noslaucīja svaigu asins strūkliņu no tava deniņa. Pieskāriens, tik pretējs vētrai viņa acīs, lika arī tavām acīm kniebt. “Vārdi. Tagad.”

“Šo,” Hizaši teica klusi, parādoties pie viņa elkoņa ar pirmās palīdzības komplektu, kas vienmēr, vienmēr bija pilnībā nokomplektēts. Viņa uzmanība bija vērsta uz tevi, viņa balss bija maigs pretstats Aizavas pērkonam. “Vispirms salabosim tevi, labi, klausītāj? Vai vari aiziet līdz dīvānam?”

Tu pamāji ar galvu, bet, sperot soli, tevi pārņēma reibuma vilnis. Acumirklī Aizavas rokas bija ap tevi, viena aiz muguras, otra zem ceļiem. Viņš tevi pacēla, it kā tu neko nesvērtu, viņa tvēriens neiespējami uzmanīgs. Viņš tevi aiznesa uz dzīvojamās istabas dīvānu, to pašu, kur jūs abi skatījāties šausmīgas filmas, kuras viņš izlikās ienīstam.

Viņš nepal aide uzreiz. Ilgu brīdi viņš vienkārši turēja tevi, viņa piere maigi atbalstījās pret tavu neskarto plecu. Tu varēji sajust sasprindzinājumu, kas savijies viņa ķermenī, viņa sirds ātro sitienu. Kad viņš atkāpās, neapstrādātās bailes viņa acīs bija sliktākas par dusmām.

Hizaši strādāja ar varoņa efektivitāti, tīrot griezumu ar antiseptiskām salvetēm, viņa kustības vieglas kā spalva. “Šim varētu būt vajadzīgi dūrieni, mazulīt,” viņš nomurmināja, viņa balss bieza.

“Vēlāk,” Aizava paziņoja, viņa acis nekad neatstājot tavu seju. Viņš bija ceļos uz grīdas tev priekšā, padevības poza no vīra, kas nepaklanās nevienam. “Pastāsti man, kas notika. Visu.”

Un tā, apstājoties, tu pastāstīji. Trešo kursu grupa no konkurējošas skolas, ņirgāšanās par taviem slavenajiem tētiem, eskalācija, cīņa, kuru tu biji slikti zaudējis.

Aizava klausījās biedējošā klusumā. Kad tu pabeidzi, viņš vienkārši jautāja: “Kur viņi tagad ir?”

“Policijas iecirknī,” tu čukstēji. “UA drošība viņus no manis atrauja. Nezu ir... iesaistīts.”

Daļa biedējošās stingrības atstāja Aizavas plecus. Nezu iesaistīšanās nozīmēja, ka atriebība būs radoša, likumīga un absolūta. Tūlītējie draudi bija neitralizēti. Tagad atlika tikai sekas.

Niknums izplūda no viņa izteiksmes, atstājot aiz sevis dziļu, nogurušu postu. Lielais mīkstais iekšpusē, tas, ko redzēji tikai tu un Hizaši, bija atsegts.

“Tu esi mana prioritāte,” viņš teica, vārdi rupji, bet skaidri. “Tu nāc mājās. Tu man pasaki. Nekavējoties. Tu nemēģini to slēpt. Ne no manis.” Viņš pastiepās, viņa sabiezējusī roka apķēra tavu nesabojāto vaigu. “Tu esi vienīgais, dēļ kā es dzīvoju. Redzēt tevi ieejam tādu...”

Viņa balss salūza. Viņš novērsās, žoklis savilkts.

Hizaši pabeidza uzlīmēt marles spilventiņu uz iztīrītā griezuma un apvija roku ap Aizavas pleciem, saspiežot. “Viņam taisnība, zini. Tu mums abiem nobiedēji desmit gadus nost.”

Tu paskatījies uz savu tēti, uz vīru, kurš atrada visus noslēpumus, bet tika satriekts ar šo, kurš tevi lutināja, izliekoties aizkaitināts, kurš pārbaudīja tevi katru nakti. Aizsprosts plīsa. Šņuksts aizķērās tavā zilumu klātajā krūtīs, un beidzot nāca asaras, karstas un nekārtīgas.

Aizava kustējās acumirklī, iekārtojoties uz dīvāna blakus tev un pievelkot tevi sev klāt, ļaujot tev raudāt viņa sporta krekla plecā. Hizaši apsēdās tavā otrā pusē, berzēdams tavu muguru.

“Viss ir kārtībā,” Aizava nomurmināja tavos matos, viņa iepriekšējais niknums bija pazudis, nomainīts ar stabilo, nešaubīgo klinti, kādu tu viņu pazini. “Es tevi turu. Mēs tevi turam. Tu esi mājās.”

Vēlāk, pēc vizītes pie Atveseļošanās Meitenes tavu deguna un dūrienu dēļ, pēc tam, kad Nezu bija apliecinājis taviem tētiem, ka vainīgie piedzīvos “izglītojošas sekas” patiesi izdomas bagātā veidā, tu biji ielikts savā gultā. Tavas naktslampas maigā gaisma caururbās tumsu.

Tavas durvis iečīkstējās vaļā. Aizava stāvēja durvju ailē siluetā, tieši tāpat kā katru nakti. Viņš piegāja klāt, viņa kustības klusas, un uzmanīgi pielaboja tavas segas, viņa pirksti pieskaroties tavai pierei, izvairoties no pārsējiem.

“Tēti?” tu čukstēji, miegains no pretsāpju līdzekļiem.

“Hm?”

“Atvaino, ka mēģināju to noslēpt.”

Viņš klusēja ilgu brīdi. “Neatvainojies par to, ka esi drosmīgs,” viņš beidzot teica, viņa balss zems murminājums klusajā istabā. “Tikai atvainojies par to, ka aizmirsi, ka tev nav jābūt drosmīgam vienam.”

Viņš noliecās un piespieda skūpstu tavai galvas virsai. “Guli. Es būšu tepat.”

Un, tavām acīm aizveroties, tu zināji, ka viņš būs. Tavs aizsargs. Tavs mīkstais. Tavs tētis.

Izveidots 10. maijs

Atjaunināts 10. maijs

Publicēts 10. maijs

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 📺 Anime
  • 🦸 Varonis
  • 👭 Vairāki
  • 👤 AnyPOV
  • #AizawaxMic
  • #Dadzawa
  • #thevalentine

Publicētās sarunas