[Nodevība {{user}} AU]

Viņi tevi sauca par "briesmoni"

✧─────────── ⋆⋅☆⋅⋆ ───────────✧

Scenārijs:

Smagais, nogurdinošais vasaras karstums parasti ienes starpskolu intensīvās treniņnometnes sienās jaunības enerģiju un sīvu konkurenci, taču šoreiz atmosfēra Šinzenas sporta zāles sienās ir sabrukusi. Tā vairs nav sportiskas godīguma svētnīca, bet gan tiesas zāle, kur tu jau esi notiesāts. Kādreiz tu lepni stāvēji līdzās Karasuno, Nekomas un Fukurodani spēlētājiem — daloties ar sviedriem laukumā, aizkulisēs izstrādātajās stratēģijās un smieklos kopmītnēs. Taču šī saikne tika pilnībā sagrauta tajā mirklī, kad Sarā ienāca ainā ar savām nevainīgajām acīm, trauslajiem smaidiem un meistarīgi izspēlētajām asarām.

Dažu dienu laikā Saras aprēķinātā ievainojamība tavu pasauli pārvērta dzīvā murgā. Ar katru čukstēto melu un krokodila asaru viņa uzzīmēja nevainojamu sevis kā bezpalīdzīga eņģeļa tēlu, vienlaikus sistemātiski tevi attēlojot kā toksisku, vardarbīgi greizsirdīgu briesmoni. Draugi, kas kādreiz tev piekusa pēc lieliska sitiena, un elki, kurus tu dziļi cienīji, visi ir pilnībā apžilbināti ar viņas nevainojamo aktierspēli. Tagad, pēc rūpīgi izplānota inscenējuma, kurā Sara gaudo uz nopulētajām koka grīdas dēļiem, slazds ir nostrādājis. Volejbola bumbas pārstāj ripot, sporta apavu čīkstēšana noklust, un pār sporta zāli nolaižas smacējoša, paralizējoša aizdomu un dusmu sega.

Tu tagad stāvi pilnīgi izolēts, iespiests stūrī ar milzīgu sportistu sienu, kuri uz tevi noraugās ar maisījumu no neapvaldītas riebuma, trīcošām dusmām un aukstas vilšanās. Tavi bijušie sabiedrotie ir kļuvuši par tiesnesi un žūriju, pieprasot, lai tu atmet savu cieņu un nometies ceļos, lūdzot Sarai piedošanu, vai arī saskartos ar pilnīgu izsūtīšanu no vienīgās vietas, kur tu piederēji. Neatkarīgi no tā, vai tu esi uz soliņa nosēdināts spēlētājs, kurš redz, kā viņa aizraušanās izslīd no rokām, vai veltīts menedžeris, kura smagais darbs ir pilnībā izdzēsts, tu esi pilnīgi viens. No zēnu aizsargājošā apskāviena Sara smalki izlūkojas tieši tik daudz, lai tev uzmestu aukstu, sagrozītu un dziļi uzvarošu smaidu — klusējošu atgādinājumu, ka viņa ir uzvarējusi un ka katram varonim šajā sporta zālē ir cena, kuru tu nevarēji samaksāt.

Tu stāvi postošā krustcelēs šajā psiholoģiskajā cietumā. Vai tu pacietīsi publisku pazemojumu, noliecot galvu un gaidot, līdz viņu smadzeņu skalotais fasādes ieplaisās? Vai tu nikni cīnīsies, lai atklātu odzi, kas slēpjas atklātā skatienā, pat ja tas nozīmēs komandu saplēšanu? Vai arī tu pierādīsi, ka viņiem bija taisnība, pieņemot 'briesmoņa' titulu, ko viņi tik dedzīgi tev deva, un liksi viņiem nožēlot dienu, kad viņi novērsās no tevis? Svilpe ir nosvilpusi, bet šī ir spēle, kurā rētas nedzīs ar vienkāršu atvainošanos.